http://dullais.sapnis.com LV Ieraksti manā blogā http://dullais.sapnis.com/radi.php?id=1189
Kādu laiciņu noņēmos ar GPS ierīci, kura bija atteikusies man rādīt Eiropas karti. Jā, šāda problēma bija jau radusies iepriekšējā vakarā – pa ceļam uz pretīgo ēstuvi, kad ieslēdzu GPS aparātu pēc iepriekšējo bateriju izlādēšanās, Eiropas karti pēkšņi tas vairs nerādīja. Tas, ja kas, bija radījis pamatīgu stresu – palikt uz turpmākajām dienām apgādātam ar pasaules pamatkarti nebija nekāda lieliskā perspektīva. Mans pieņēmums bija, ka aparāts, izslēdzoties bateriju izbeigšanās dēļ, kaut kā nebija pareizi aizvēris kartes failu un atverot to par jaunu vaļā saņēma kādu kļūdas paziņojumu. Ja godīgi – visai slikti iztēlojos, kādi ir šādu ierīču darbības principi, zemā līmenī datiem tur klāt netiksi, līdz ar to – galīgi nezināju, ko darīt. Beigu beigās nostrādāja visai absurds risinājums – izņēmu atmiņas karti no GPS, ieliku sava mobilajā, ieslēdzu telefonu, pamēģināju atvērt šo failu, kas, protams, neizdevās (ņem tu un atver ar mazcenas Nokia 1.8Gb lielu failu!), izslēdzu visu, ieliku kartiņu atpakaļ GPS ierīcē – un karte aizgāja! Nezinu, kāpēc tas nostrādāja, bet nostrādāja. Tiesa, šis piedzīvojums, kā jau minēju, atgadījās otrās dienas vakarā, kamēr trešās dienas rītā karti man aparāts nerādīja tikai tāpēc vien, ka, mainot baterijas, bija atgājis vaļā atmiņas kartiņas fiksators, aizslēdzu to un viss aizgāja (bet droši varu apgalvot, ka iepriekšējā vakara problēma bija principiāli citādāka).

Un tad varēju sākt slēpņošanu. Apmēram divu stundu laikā tiku pie visai iespaidīga atrasto slēpņu skaita – 12 gabaliem, kamēr četrus maršrutā ietilpstošos punktus neatradu. Ja es būtu mazāk steidzīgs, statistika varētu būt arī nedaudz labāka, bet man patiešām negribējās kavēties. Lai arī varētu padomāt, ka šāds slēpņu daudzums, kas atrasts laukos, neko vairāk piedzīvojumu ziņā par garlaicīgā ceļmalā bezjēdzīgās noslēptām kastītēm sniegt nespēj, patiesībā tā nemaz nebija. Tas varbūt skanēs dīvaini, bet šajā laikā es redzēju ļoti daudz – izskrēju pa kalniem un lejām, redzēju vairākas upītes ar amizantiem senatnīgiem tiltiņiem, pabiju gan zirgu, gan aitu ganībās (tā, ka dzīvnieki ganījās man apkārt), redzēju trušus, dažādus putnus, izskrēju cauri tik tumšām alejām, ka tur gaišā dienas laikā ir kā naktī. Paši slēpņi gan lielākoties nebija īpaši interesanti nedz izvietojuma, nedz noformējuma ziņā. No otras puses – man jau arī negribētos vienatnē agrā rītā ņemt kaut ko super grūtu un varonību prasošu.

Pēc plāna man vajadzēja istabiņā būt atpakaļ piecpadsmit minūtes pāri septiņiem, lai pusastoņos mēs būtu gatavi iet brokastīs, taču viens neizprotams punkts, kur man neizdevās tikt slēpnim tuvāk kā 20 metru attālumā krūmāja dēļ un nācās skriet lielu līkumu apkārt, lai vispār tiktu atpakaļ “uz trases” mani par piecām minūtēm aizkavēja, kas gan nebija kritiski. Pie B&B durvīm mani sagaidīja visai prasta paskata kaķis, kurš mani ar savu ņaudēšanu un sekošanu (visai neraksturīga uzvediba kaķim – sekot uz ielas svešiniekam) mani bija patramdījis jau tad, kad no rīta izgāju no mājas. Pēc kaķa uzvedības sapratu, ka viņš dzīvo pie B&B saimniekiem, tālab, iedams pats iekšā, ielaidu viņu pa durvīm. Pie brokastu galda gan mūs sāka mākt nopietnas šaubas par to, ka es nebūtu mājā ielaidis parastu ielas kaķi. Šādai teorijai bija pamats – runcis bija diezgan nekopts, ar pamatīgi kautiņos cietušām ausīm un viss viņa skatā lika domāt par pašpuiku, nevis par mājas minci. Nolēmām izlikties, ka mums nav nekādas saistības ar to, ka mājā atrodas šis dīvainais dzīvnieks un ļaut saimniekiem pašiem tikt ar viņu galā. Vēlāk gan izrādījās, ka tas tomēr bija šīs mājas kaķis.

Rīta cēliens pagāja, braucot gar piekrastes klintīm, piestājot tik vien kā, lai uztaisītu kādu fotogrāfiju. Taču par dienas un kādam – pat par visa ceļojuma – naglu kļuva kāda vieta, kurai ar piekrasti nebija nekādas saistības. Iebraucām mēs kādā klusā celiņā, par kuru ceļa zīme vēstīja, ka tas neesot piemērots motorizētam transportam. Izbraucām cauri mežam, kurā Robins Huds un viņa jautrie laupītāji nejustos sevišķi omulīgi, izlīkumojām pa kalniem un lejām, un tad mēs nonācām pie... pils. Nezinu, vai tā patiešām oficiāli tiek saukta par pili, vai varbūt tā ir tikai muiža. Nezinu, kur precīzi tā atrodas – varētu jau noskaidrot, bet varbūt nemaz nevajag. Taču vieta bija tiešām īpaša – pilnīgā nekurienes vidū slejās ļoti grezna un milzīga ēka ar ļoti plašu tai piegulošu teritoriju, kurā ganījās tikai un vienīgi melnas aitas. Kas šajā pilī dzīvo un kāpēc, mēs pat necentāmies uzzināt – zināšanas reizēm nāk tikai par sliktu.

Vēl no epizodēm, kas mums atgadījās šajā dienā, varu pieminēt sekojošo – piestājām pie kādas klints, lai tur ietu paņemt slēpni. Lienei, kā jau allaž, pa rokai bija kolas bundžiņa, ar kuru rokās viņa tika bildēta. Un te kāds pavecāks angļu tūrists saka: “Making Coca-Cola advert?” Pati frāze varbūt nav nekas tāds, bet zinot to, ka Liene šādas fotosesijas patiešām sauc par kolas reklāmas uzņemšanu, jāsaka – vīrs trāpīja desmitniekā. Kad nācām atpakaļ viņš mums ari piedāvāja par desmit mārciņām no viņa nopirkt krūzīti tējas, ko gan mēs neizdarījām, zinot, ka tas ir ne tikai dārgi, bet arī joks. Vieta, kur tas notika, saucas Penhalt cliff, un tā varētu būt bijusi mūsu pirmā pieturvieta pēc iebraukšanas Kornvolā (jo līdz šim bijām braukuši vēl pa citām Anglijas daļām).

Dienas otrajā pusē piestājām divās no centrālajām mūsu brauciena apskates vietām – Tintagelas pilī un ciematā Port Isaac. Tintagelas pils ir viena no grandiozākajām vietām visā Anglijā – klintīs celta viduslaiku pils, kuru kāds vietējais valdnieks būvējis, uzskatīdams, ka šajā vietā iepriekš mitinājies pats leģendārais karalis Artūrs. Nekas, ka karalis Artūrs ir drīzāk pasaku valstības personāžs. Pati pils (tagad no tās gan, protams, atlikušas vien drupas) ir kaut kas neaprakstāms – kaut tāpēc vien, ka tās divas daļas būvētas uz divām balkus esošām klints daļām, starp kurām ved klinšu pāreja. Visapkārt pilij ir jūra, klintis un vispār viss te izskatās grandiozi. Ieeja pilī gan ir padārgā, bet šajā gadījumā es būšu pirmais, lai atzītu, ka tas ir tā vērts. Pa pils teritoriju staigājām apmēram divas stundas, atceļā sev raksturīgā veidā paņēmām vienu slēpni, un posāmies tālāk. Jā, pie pils atrodas arī karaļa Artūra burvja Merlina vārdā nosaukta ala, kurā mēs neiegriezāmies, jo bija jādodas tālāk. Vēl pirms izbraukšanas no Tintagelas nogaršojām tradicionāko Kornvolas ēdienu – Cornish pasties, kas sāvā būtībā ir bulciņa ar gaļu (vai zivi). Produkti bulciņas iekšpusē var variēt, mums patrāpījās variants ar liellopa gaļu, kartupeļiem, sīpoliem un (ja nekļūdos) kāpostiem. Lienītei šķita nepieņemami ēst maizi ar kartupeļiem, kamēr man un Lienei iebildumu nebija.

Jau tuvāk vakarpusei mēs sasniedzām vietu, kuras dēļ patiesibā notika šis ceļojums. Ir tāds ciemats Anglijā, ko sauc par Port Isaac. Es iepriekš nebiju dzirdējis pat tā nosaukumu, bet Lienītei tas bija īsta sapņu vieta, jo šeit norisinās darbība viņas iecienītākajai angļu komēdijai “Saving Grace”. Arī mēs jau pēc atgriešanās Latvijā šo filmu noskatījāmies, bet neko tādu tajā nesaskatījām, kamēr Lienītei pret to ir ļoti stipras jūtas. Un jāatzīst – uz Port Isaac noteikti ir vērts aizbraukt, tas ir droši vien piemīlīgākais zvejnieku ciemats, ko man ir nācies redzēt, vienīgi šajā svētdienā tūristu tur bija izteikti par daudz. Lienītei vajadzēja nobildēties šur, Lienītei vajadzēja nobildēties tur, bet mums pamazām vajadzēja meklēt naktsmājas.

Sākotnēji bija domāts, ka šo nakti mēs pavadīsim teltī, taču uz vakarpusi savilkās mākoņi un sākās lietus, un šādu domu nācās atmest. Tālab atkal meklējām kādu B&B. Pie pašas jūras, protams, neko pieņemamā cenā atrast nebija iespējams, tālab devāmies nedaudz dziļāk “iekšzemē”.

Ar jautājumu “Do you have any rooms available for tonight?” uzmācos (bez pārspīlēšanas) vismaz desmit dažādās vietās. Atteikumi bija vairāku veidu – vai nu nebija brīvu istabu, vai nu mums piedāvāja divas istabas (kas, protams, maksāja vairāk), vai vienkārši bija pārāk nedraudzīga cena. Beigu beigās palikām pilsētiņā, kas saucas Wadebridge. No tās gan šajā vakarā neko daudz neredzējām – braukājām pamatā pa nomalēm, meklējot naktsmītņu variantus. Un vienā no šādām vietām mums beidzot palaimējās – tikām pie milzīgi plašas istabas mājā uzkalniņā. Istaba bija ar divām divguļamajām gultām, tā ka mēs tur arī četri būtu varējuši palikt. Ja kas – šajā ēkā B&B iestāde darbojās jau kopš 1975.gada. Gulējām šo nakti kā dieva ausī – mīkstos satīna palagos gultās ar diviem matračiem. Tīrā paradīze!...]]> kazhe@one.lv Thu, 02 Sep 2010 22:20:32 +0100 Blogs http://dullais.sapnis.com/radi.php?id=1188 Nekā baigi daudz, ko pastāstīt par Ņikitu, man nav - pasēdējām, papļāpājām, noskatījāmies kopā vienu dāņu filmu par to, kā skārnī labāk pārdot cilvēka gaļu. Jā - slikta filma, ko skatīties ar kaučsērferi.
Un no rīta šis jau devās uz lidostu. Tas arī īsumā viss....]]> kazhe@one.lv Thu, 02 Sep 2010 10:38:44 +0100 Blogs http://dullais.sapnis.com/radi.php?id=1187
Vispirms ieturējāmies ar graudu pārslām un grauzdētam maizītēm ar sviestu, bet tad nāca šķīvji ar ēdienu – bekonu, cīsiņu, ceptu olu, apceptiem tomātiem, pupiņām un asinsdesu. Saņēmām atvainošanos, ka sēņu diemžēl neesot (man pat prātā nebija ienācis, ka angļiem sēnes arī ir obligāta brokastu sastāvdaļa). Lienei pavisam negāja pie sirds asinsdesa, es tikām sev raksturīgā stilā apēdu visu un arī Lienes porcijas pārpalikumus. Un tad mēs sākām gaidīt melno pudiņu, kas nenāca un nenāca. Nepārspīlēšu, ka nosēdējām pie galda veselu stundu, bet no pudiņa kā nebija vēsts, tā nebija. Liene jau izteica pilnīgi absurdu domu, ka angļi par melno pudiņu saucot asinsdesu, bet šādu variantu es atmetu kā pilnīgi neiespējamu. Kā gan kāds varētu desu saukt par pudiņu? Gribējām vienā brīdī jau vaicāt, kad tad beidzot tas pudiņš nāks, bet sakautrējāmies un aizgājām, to tā arī nenobaudījuši. Nevienā no turpmākajām naktsmītnēm mums melno pudiņu vairs nepiedāvāja, un tā mēs arī atgriezāmies Latvijā, nenobaudījuši šo tik ļoti tradicionālo angļu ēdienu. Vai arī tā mēs tikai domājām – jo jau Rīgā apskatījāmies Internetā un pārliecinājāmies, ka melnais pudiņš tomēr ir asinsdesa. Jau ar savu ilgo sēdēšanu mēs noteikti izpelnījāmies idiotu statusu, bet ko gan par mums padomātu, ja mēs pajautātu traktierniekam, kad tad mums beidzot atnesīs pudiņu, un sanemtu preti atbildi: “You already ate it an hour ago!”

Kad beidzot bijām atmetuši ar roku pudiņa gaidīšanai, izčekojāmies no traktiera un sēdāmies automašīnā, lai turpinātu mūsu ceļojumu. Tā kā visai ātri izrādījās, ka bijām aizmirsuši nobildēt mūsu naktsmītni, griezām auto riņķī, kas deva iespēju arī Lienei un man pasēdet pie mūsu transporta līdzekļa stūres – Liene aizbrauca atpakaļ līdz traktierim, bet es – no traktiera līdz vietai, kur bijām griezušies riņķī. Īsā un satiksmes ziņā mierīgā posmā nekādas īpašas emocijas par braukšanu pa nepareizo ceļa pusi neradās, bet kopumā brauciena laikā radās sajūta, ka angļu sistēma ne par mata tiesu nav sliktāka par mūsējo un ka pie tās nemaz nevarētu būt tik grūti pierast.

Pirmais miests, kurā piestājām, saucās Stogursey. Atšķirībā no pirmās dienas Portishead un Clevedon, sīs patiešām bija īsts miests un nevis maza pilsētiņa. Viens centrālais laukums (bez kāda baigākā skata), baznīca tam blakus, pāris veikaliņu un pils kaut kur netālu – lūk, arī viss, kas Stogursejā atrodams. Taču šeit mums palaimējās – bijām izkāpuši izlocīt kājas un apskatīt, ko nu šāds mazs miestiņš varēja mums piedāvāt, kad pēkšņi ieraudzījām suņus. Tu teiksi – liela muiža, kurš gan Anglijā nav redzējis suņus, tur taču suņiem izrāda vairāk goda kā bērniem! Bet es teikšu – neko tu nejēdz! Kad tev maza ciemata centrā pretī nesas pieci jātnieki un četrdesmit medību suņi, tu esi vienkārši apstulbis, pārsteigts un sajūsmināts. Viņi visi luncina savas garās astes un ir izkāruši mēles un izskatās tik amizanti, ka tev trūkst vārdu, lai raksturotu šo skatu. Minūte, ko mēs redzējām šo procesiju, būs viena no tām šajā ceļojumā, kas man paliks visspilgtākajās atmiņās.

Šajā rītā un arī turpmākajās dienās cik vien varējām, vairījāmies no braukšanas pa lieliem un ātriem ceļiem. Daudz vairāk mūs pievilka lauku celiņi, kuros satiksme ir lēnāka, līkumu – vairāk, un no kuriem tu arī labāk redzi to, kāda tad īsti izskatās tā valsts, pa kuru tu brauc. Tieši pa šādiem ceļiem mēs nokļuvām kārtējā mūsu brauciena pieturvietā – vēl vienā piekrastes pilsētiņā ar skanīgu nosaukumu Watchet.

Kad bijām novietojuši auto maksas stāvvietā, vispirms devāmies apskatīt dzelzceļa staciju. Un ne bez iemesla – cauri Watchet iet viena no interesantākajām Anglijas dzelzceļa līnijām – Rietumsomersetas dzelzceļš, pa kuru virzās tvaika lokomotīvju vilkti vilcieni, proti, kaut kas ļoti līdzīgs tam, kādus vilcienus varēja redzēt Anglijas laukos jau 19.gadsimta vidū. Ja kas, šobrīd pašmāju Gulbenes-Alūksnes mazbānītis brauc ar dīzeļa lokomotīvi, kas tik autentiskas sajūtas kā tvaika lokomotīve radīt nespēj. Vispār Anglijā ir diezgan daudz retro dzelzceļa līniju, kas pamatā domātas tūrismam vai arī vēsturiskā mantojuma saglabāšanai – tikai šaursliežu līniju vien ir vesela čupa. Vienlaikus – netrūkst ari šajā zemē slēgtu kādreiz funkcionējušu līniju, pamestu milzīgu dzelzceļa tiltu un skumju, vientuļu uzbērumu. Un arī tur, gluži kā pie mums, ir daudz cilvēku, kas pārdzīvo par slēgtajām līnijām.

Taču Watchet piedāvā vairāk nekā tikai savu dzelzceļa staciju – pilsētiņā ir tūkstoš gadus veca osta, daudz senatnīgas apbūves, plus vēl Vočetas iedzīvotāji lepojas ar to, ka viņu pilsētiņā slavenais dzejnieks Kolridžs uzrakstījis savu poēmu “The rime of the ancient mariner”, ko uzskata par vienu no britu romantisma ievadpunktiem. Attiecībā uz modernākiem laikiem – slavenākais mūsdienu Vočetas iedzīvotājs ir futbolists Saimons Laionss, kas dažus gadus bijis rezervists kādā no zemāko profesionālo Anglijas līgu klubiem. Gribētos piebilst – visai apšaubāma kalibra slavenība.

Mūsu apmeklējums šajā pilsētiņā atmiņā paliks ar to, ka bēguma dēļ ūdens jūrā bija atkāpies tik tālu, ka Vočetas ostā noparkotās jahtas nevarēja izbraukt jūrā, laivas daudzviet vienkārši stāvēja dubļos, apkārt moliem, kas iežogo ostu, vispār nebija ūdens, kas ostai piešķīra sirreālu skatu. Netālu no Vočetas mazliet apskatījām Dunster castle – visai iespaidīgu pili, kur gan iekšā negājām un tālāk par maksas autostāvvietu netikām, jo mums pilnībā pietika ar apskatīšanos uz to pa gabalu.

Pēc Vočetas nākamā pieturvieta mums bija Minehead – kārtējā piekrastes pilsētiņa, kur mūsu pamatmērķis bija atrast bezmaksas Internetu, lai pārrakstītu no datora uz papīra Lienītes sagatavato maršrutu vienai no nākamajām dienām. Šādā nolūkā iegriezāmies kādā kafejnīcā, kur mums par lielu vilšanos atvērtu bezvadu tīklu nebija. Nekas, vismaz tieši pie mūsu auto tāds atradās, un savu uzdevumu izpildījām. Mainhedas centrs nekādas īpašas emocijas manī neizraisīja, atmiņā palikusi vienīgi karalienes Annas statuja, un tā pati – ar to, ka karaliene tur, manuprāt, izskatās pēc biedējoša zombija. Ja kas – Mainheda varētu būt svētceļojumu mērķis zinātniskās fantastikas cienītājiem, jo tieši šeit dzimis viens no sci-fi lielās trijotnes – Artūrs C. Klārks.

Aiz Mainhedas sākās mūsu šīs dienas galvenais apskates objekts – Eksmūras dabas parks. Šajā milzīgajā teritorijā ir visai maz iedzīvotāju un ceļu, toties ir daudz visdažādākās floras (un gan jau arī – faunas). Izbraucām pa šo parku tuvu Celtic sea piekrastei, apskatījām šādas tādas vietiņas, kurp mūs aizveda slēpņi, izbraucām pa kādu visai romantisku maksas ceļu, kurš dažviet bija tik šaurs, ka nebija skaidrs, kā pa to vispār iespējams braukt, bet spilgtākā atmiņa no šī parka saistās ar vēl kādu “kastīšu” vietu – Porlock Weir. Porlokā ir visai īpatnēja paaugstināta akmens pludmale, kura radusies, kad pirms 10000 gadu kūstošie ledāji par veselām piecām jūdzēm samazināja mūsdienu Anglijas teritoriju šajā apvidū. Atkal jau bēguma dēļ mūsu apmeklējuma laikā jūra bija zemāka nekā normāli, bet pludmale šeit tiešām ir iespaidīga, un arī daudzus gadsimtus senās kotedžas tālu neatpaliek. Kamēr mēs tur uzturējāmies, pamazām uznāca lietus, un pēc tam, kad bijām nomērījuši pludmales platumu, lai varētu iereģistrēt Earthcache, uz Porlock Weir tradicionālo slēpni devos viens pats, kamēr Liene un Lienīte jau gāja uz mašīnu. Šajā pludmalē guvām arī apliecinājumu tam, ka īsti veči dzer tikai uz špalām – vai ja ne gluži tam, tad vismaz tam, ka pludmalē akmeņu kaudzē arī var celt telti un nakšņot, vismaz kāds tā tur bija izdarījis. Lai gan – ieraugot telts īpašnieku – milzīgu bifeļveida tipu – varēja ari pabrīnīties, kālab viņš kā mīkstais nakšņo plumalē, nevis, piemēram, uz klints pārkares.

Izbraukuši no parka, pamazām sākām meklēt vietu naktsmājām. Tā kā nekas iepriekš sarunāts nebija, braucām uz izjūtām, kā to darījām arī vairākas sekojošās dienas. Patiesībā – tas nebija tik viegls uzdevums, jo atrast istabiņu trim cilvēkiem ir visai piņķerīgs pasākums. Beigu beigās nokļuvām ciematā, kas saucas Braunton, kuru uzskata par Anglijas lielāko ciematu (ar vairāk kā 7000 iedzīvotāju). Tur mēs vispirms neveiksmīgi izķemmējām centru, neatrodot nevienu B&B, kas būtu vaļā – vietējie šo vakaru neapšaubāmi veltīja futbola skatīšanai, līdz ar to visur viss bija ciet (vai arī aizņemts), līdz beidzot mums uzsmaidīja laime. Kādu naktsmītni Brauntonas nomalē piedāvāja mūsu navigācijas iekārta. Piezvanu tur pie durvīm, beidzot kāds ir mājās. Durvis atver vecāka sieviete, taču mani viņa apbēdina, ka istabas viņa nu jau kādu laiku vairs neizdodot, bet mēs varot pamēģināt iegriezties pie Beningas kundzes četras mājas tālāk. Tā arī darām. Pati Beningas kundze gan nav mājās, taču sastopu pie mājas rosāmies viņas meitu, meiteni, kura man nez kāpēc atsauca prātā meiteni no filmas “Three and out”.

Viņa mums pavēstīja, ka pati ar B&B līdz šim nav bijusi saistīta, bet vecākus sazvanīt neizdodoties, tālab viņa mēģināšot pati noskaidrot, vai ir brīvas istabas. Atbilstoši vecāku žurnālam – jā, mums ir iespēja palikt istabā ar vienu divguļamo gultu un vienu saliekamo gultu. Neiebilstam – mums vajag naktsmītni, bet lietainā laikā doma par telts izmantošanu nešķiet laba. Mums izrāda istabu – esam par to sajūsmā, it īpaši par glauno vannu (kuru es gan netiku ieraudzījis). Bet te nāk slikta ziņa – esam jau izkravājuši daļu mantu, kad meitenei beidzot izdevies sazvanīt tēvu, kas pavēsta, ka “mūsu” istaba šai naktij jau ir aizņemta. Labi vismaz, ka ir vēl otra istaba – tāda, kurā gan paredzēts gulēt tikai diviem cilvēkiem, taču mums izdodas sarunāt, ka trešais (es) gulēs uz piepūšamā matrača uz grīdas. Labāk tā, nekā nekā. Kad viss sarunāts, dodamies uz ciemata centru vakariņās.

Izvēlētā ēstuve izrādās diezgan pamatīgs fiasko. No ārpuses tā izskatās puslīdz normāli, bet iekšā izrādās, ka tā ir drīzāk klasificējama kā ieskrietuve, nevis kā normāls ēstūzis. Un mūsu ēdiens ir ne tikai trekns un neveselīgs, bet arī diezgan negaršīgs. Manis paņemtais angļiem visai raksturīgais galas pīrāgs garšo baisi sintētiski, un tam klāt nākošie kartupeļu cietes frī arī nav ne par mata tiesu labāki. Plus vēl pie blakus galdiņa apsēžas grupiņa biedējoši tuklu angļu meiteņu, kas liek domāt ne tikai par to, ka Anglijā ir nopietna liekā svara problēma, bet arī to – ka labāk šādu pārtiku tomēr neēst. Izņēmuma kārtā šoreiz es pat nemēģinu apēst Lienes porcijas atlikumu – jau sava ēdiena apēšana man sagādā piepūli, bet par baudu te runāt būtu nevietā. Tad jau labāk ēst veikalā iepirktu sieru un burkānus, nevis kaut ko šādu.

Jau pie mūsu naktsmītnes pa tumsu dodamies paņemt vienu slēpni (mēs ar Lieni, kamēr Lienīte jau devusies guļas virzienā), kas veido trīsdesmito daļu no pastaigu loka apkārt Brauntonai. Mūs pamatīgi nobiedē mašīna, kas izbrauc no gājēju celiņa, bet es jau esmu izlēmis nākamajā rītā celties piecos un izskriet kādu daļu no šīs slēpņu sērijas. Tālab pēc slēpņa atrašanas naski dodamies gulēt....]]> kazhe@one.lv Wed, 01 Sep 2010 07:03:47 +0100 Blogs http://dullais.sapnis.com/radi.php?id=1186
Nedaudz pāri vienpadsmitiem ieradās Lienīte, Helēna un Normunds. Uz Angliju gan no šiem trim devās tikai Lienīte, kamēr pārējie veidoja pavadošo grupu, plus – nodrošināja mūs ar transportu uz lidostu. Jā, varbūt kādam mūsu braucēju sastāvs varētu šķist dīvains – ceļojumos trijatā ļaudis tomēr dodas diezgan reti, jo tas mēdz nebūt gan finansiāli izdevīgi, gan vispār ir kaut kā... nepareizi. Bet kāda gan mums daļa gar to, kā ceļo “vairums”? Ja “vairums” brauc uz Turciju organizētos braucienos ar gidu, tas taču nenozīmē, ka arī mēs savādāk braukt nevaram? Un kas par to, ka es Lienīti, kas ir Lienes kolēģe darbā, iepriekš biju redzējis uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes?

Tātad, aizbraucām uz lidostu. Patīkamā kārtā šausmīgā rinda, ko redzējām pie ieejas, bija uz kādu no Easyjet lidojumiem, kamēr man bagāžas iečekošanai uz mūsu lidojumu priekšā bija tikai viens cilvēks. Somu un kabatu saturu pārbaudi arī izgājām veiksmīgi, bet pirms iekāpšanas lidošanā gan sanāca panervozēt. Proti, viens no Ryanair politikas stūrakmeņiem slēpjas ierobežojumā, ka lidmašīna salonā drīkst ienest tikai vienu rokasbagāžas vienību, kurai jāatbilst stingriem izmēra ierobežojumiem, proti, soma nedrīkst pārsniegt 55x40x20 centimetrus. Kamēr ar pirmajām divām dimensijām viss būtu kārtībā, ar trešo manai somai ir problēmas – piepildītā veidā tās biezums ir nekādi ne mazāks par 30 centimetriem, un pie labākās gribas šo somu nav iespējams iestūķēt Ryanair īpašajā etalonā, kur tiek pārbaudīta somas atbilstība. Līdz šim man ne reizes nebija gadījies, ka kāds būtu par šīs somas dimensijām žēlojies, un jāsaka – tā ir ceļojusi jau diezgan daudz, bet šoreiz satraukumam bija nopietns pamats – pārbaudītas uz izmēra atbilstību tika gandrīz visas puslīdz lielāka izmēra somas. Iestājāmies rindas galā un cerējām, ka kontrolētāju modrība uz beigām būs mazāka. Es ari necentos sev pievērst lieku uzmanību, biju somu iešāvis padusē un turēju to tā, it kā tā būtu vien sīka rokas somiņa. Un patiešām – atkal jau tikām cauri sveikā, somas izmērs nevienam aizdomas neradīja, un sekmīgi nokļuvām lidmašīnā.

Ko varēja novērot gan, gaidot mūsu reisu, gan pašā lidmašīnā – ka mūsu trijotne šajā reisā bija tādi kā baltie zvirbuļi vai strīpainās vārnas – dīvaiņi, izlecēji no kopējā fona. Kopumā reisā Rīga-Bristole (un vēl vairāk – Bristole-Rīga) dominēja divu kategoriju “ceļotāji” - Anglijas latvieši, kas atgriezās no brīvdienām dzimtenē, un angļu atpūtnieki, kas atgriezās no dzīrošanas Latvijas galvaspilsētā. Cilvēkus, kas izskatītos pēc latviešu tūristiem, praktiski nemanījām. Šī būtu īstā vieta, lai es sniegtu izvērstu savu politisko viedokļu skaidrojumu un aģitētu lasītājus balsot par Pēdējo partiju, bet to nedarīšu. Kā teicis klasiķis (Reinis Kaudzīte): “Dari pats, spried pats, un lai tevi nebiedē citu spriedums.”

Lidojums iztika bez piedzīvojumiem – neviens zāli smēķējošs blakussēdētājs ar mani sarunu neuzsāka, nebija smagi piedzērušos trokšņotāju, izpalika gaisa bedres, pilota joku no kategorijas “The wings are not on fire” un nosēšanās uz ūdens. Vienīgi Liene pirmo reizi mūžā izmantoja lidmašīnas tualeti, turklāt tieši tajā laikā, kad turpat vēlējās nokļūt arī viens no pilotiem.

Bristol International Airport, jāatzīst, nav nekas grandiozs – tipiska provinces lidosta ar dažiem veikaliem un pāris lētajām aviokompānijām. No glamūra – ne vēsts. Toties lidostā darbojas vairāki automašīnu īres kantori, vienā no kuriem mašīna bija sarunāta arī mums. Tā kā man par reklāmu neviens nemaksā (diemžēl), tad vārdos uzņēmumus neminēšu, pat Lienes brūno dziru vārdā nesaukšu. Ne uzreiz atradām mums vajadzīgo kantori, tur savukārt mūs pārliecināja ņemt nedaudz dārgāko pilno apdrošināšanu bez pašriska (labs lēmums!), piereģistrēja visus trīs kā potenciālos autovadītājus, un varējām doties uz savu auto. Tas bija japāņu ražojuma, sidrabotā krāsā, ne pārāk izteiksmīga paskata un diezgan neliela izmēra automobilis, kas pilnībā atbilda mūsu prasībām un vajadzībām un šīs septiņas dienas mums nokalpoja godam.

Jau pašā brauciena sākumā notika mūsu lomu sadale. Lienīte šajā braucienā bija šoferis un galvenais atbildīgais par finansu jautājumiem (grāmatvede taču!). Liene – fotogrāfs un pārtikas maisa turētājs, bet es – navigators un komunikācijas virsnieks. Pirmās minūtes automašīnā bija diezgan biedējošas – kustība pa kreiso pusi sākotnēji šķita neizprotama ne vien Lienītei kā vadītājai, bet arī mums kā pasažieriem. Sākumā izmetām pāris lokus pa autostāvvietu, bet īstie piedzīvojumi sākās uz ceļa.

Patiesībā gan nemaz tik traki šie piedzīvojumi nebija – pa pretējā virziena joslām nepabraukājām, vienīgi nepatīkams pārsteigums mūs sagaidīja kad pēkšņi mūsu priekšā beidzās ceļš. Jā, ņēma un beidzās. Tu kā normāls cilvēks brauc pa savu joslu, neko ļaunu nedomādams, un te – josla beidzas un tu tālāk netiec, jo pretī brauc mašīnas. Un tu nevari saprast – vai nu tu esi palaidis garām kaut kādu zīmi un iebraucis vienvirziena ceļā, vai arī Anglijā ir pilnīgi citādi noteikumi nekā citur civilizētajā pasaulē. Vēlāk atklājās, ka nebijām ievērojuši to ceļazīmi, kas vēsta, ka tev būs jādod ceļš pretimbraucošām mašīnām, un šādu zīmju Anglijas ceļos ir ļoti daudz. Proti, tur ir pavisam normāla prakse, ka ceļš lielākajā savā daļā ir pārāk šaurs, lai mašīnas uz tā varētu izmainīties, un tālab autovadītājiem pašiem ir jārisina jautājums ar tikšanu vienam otram garām. Protams, uz M vai A klases šosejām tu šādu joku neredzēsi, bet mazākas nozīmes ceļos tā ir ierasta parādība. Kad sapratām, ka mums tikai jāsagaida pretī braucošās plūsmas beigas, un tad varēsim braukt paši, kustība varēja atsākties.

Pirmā pilsēta, kurā piestājām, bija Portishead. Mazpilsētai (pēc Anglijas standartiem) ar 20000 iedzīvotājiem tā var lepoties ar lielu atpazīstamību, lai arī pilsētā nav īpaši daudz vērā ņemamu apskates objektu. Te pie vainas gan nav pati pilsēta, bet tāda paša nosaukuma triphopa grupa, kuras visi trīs studijas albumi Lielbritānijas čārtos tikuši līdz otrajai vietai un kurai arī Latvijā (cik zinu) netrūkst līdzjutēju. Pati pilsētiņa ir simpātiska, mēs tajā diezgan labi izstaigājāmies, aizgājām arī līdz vienam slēpnim, kurš gan izrādījās izdemolēts (bet daļēji atrodams), iepirkām pārtiku un turpinājām kursu rietumu virzienā.

Nākamā pieturvieta mums bija paredzēta vēl vienā mazpilsētā – Clevedon, bet pa ceļam piestājām kādā uzkalniņā, kur atradām vēl vienu “kasti”. No apraksta biju gaidījis, ka šajā vietā būs kas vērā ņemams (ja jau tur ved pastaigu taka), bet vēlāk izrādijās, ka Anglijā pastaigu takas parasti liecina nevis par apskates objektiem, bet gan par likumu ievērošanu. Proti, Anglijā un Skotijā ļoti svarīga ir tāda lieta kā “right of way” jeb tiesības cilvēkiem šķērsot privātīpašumus. Ja kas – atbilstoši tam, ko var izlasīt angļu resursos, par privātīpašuma robežu šķērsošanu vietās, kur tas nav atļauts, nekas lielāks par administratīvu sodu nevar draudēt (ja nevar pierādīt to, ka esi nodarījis īpašumam kādu kaitējumu). Kaste gan bija noslēpta visai muļķīgi, bet vismaz izlocījām kājas.

Pēc šīs pastaigas nākamo reizi piestājām jau Klevedonā. Tā ir līdzīga izmēra pilsētiņa kā Portishead, taču tā var lepoties ar labākiem skatiem uz jūru, interesantu molu un vairākiem citiem apskates objektiem. Mēs pilsētiņu apskatījām daļēji no mašīnas, daļēji pastaigājoties, bet katrā ziņā tā mums patika.

Tā kā pamazām nāca vakars, virzījāmies pamazām uz mūsu pirmās naktsmītnes vietu. Tai bija jābūt kādā ceļmalas traktierī netālu no Bridgwater. Lienītes ceļu navigācijas ierīcē norādījām vajadzīgo adresi, bet ieradušies noteiktajā vietā, nekādas norādes uz naktsmītnes vietu neatradām. Arī telefoniski mums neviens neatbildēja, un varēja jau padomāt, ka būsim iekūlušies ķezā. Taču izrādījās, ka ar tādu pašu adresi, bet citu pasta indeksu bija vēl pāris vietas Bridgwater tuvumā, tālab iebakstījām otrā aparātā šoreiz pavisam pareizo adresi, un devāmies meklēt mūsu traktieri. Pa ceļam piestājām pie kādas svētas akas (kur bija slēpnis), un pēc tās apmeklējuma nez kāpēc ierīce mūs aizveda nepareizajā virzienā. Nedaudz vēl pabakstījāmies, un atkal braucām tālāk. Jāpiezīmē, ka uz mūsu naktsmītnes vietu veda visai baisi ceļi – šaurum šauri un biezu necaurredzamu krūmāju ieskauti, tādi, kādus Latvijā neredzēsi. Un vispār izskatījās, ka ceļa galā nekādas naktsmītnes nebūs – tikai lauki un govis vien. Tomēr nē – neilgi pirms vajadzīgajām koordinātēm sākās pirmās mājas, un arī traktieris bija savā vietā.

Istabiņa mums bija diezgan vienkārša (un pēc Anglijas standartiem – ļoti lēta), bet kopumā pavisam laba. Tā kā bijām veikalā iepirkuši pietiekami pārtikas, izlēmām nekādas nopietnas vakariņas neēst, bet pārtikt no Portisheadā sagādātās maizes, siera un gaļas, un šādi lielākoties ieturējāmies arī nākamajās mūsu ceļojuma dienās. Diemžēl neizdevās traktierī tikt pie Interneta (šajā ciemā tas regulāri mēdzot pazust), aprunājos mazliet ar traktiernieci, apskatīju pie sienas izliktas fotogrāfijas ar ciema vēstures ainām, un savlaicīgi gājām gulēt, lai no rīta agri celtos uz brokastīm un postos tālāk Cornwall virzienā....]]> kazhe@one.lv Mon, 30 Aug 2010 22:38:51 +0100 Blogs http://dullais.sapnis.com/radi.php?id=1185
Tāpēc arī atvaļinājumā (kurš gan man juridiski nemaz nepienācās, bet par šo tēmu šeit nerakstīšu) bijām domājuši doties uz mazāk “komerciālām” zemēm – Poliju un Slovākiju. Taču tad nāca negaidīts piedāvājums no Lienes kolēģes Lienītes kopā ar viņu doties nedēļu ilgā ceļojumā pa Anglijas rietumu un dienvidu galu – Kornvolu – kuram, īpaši ilgi nedomājot, piekritām. Kāpēc piekritām? Tālab, ka no dabas esam spontāni un atvērti piedzīvojumiem. Tā, lūk!

Vispirms man vajadzēja apskatīties kartē, kas tā tāda Kornvola ir, kur tā atrodas un kālab tur vajadzētu doties. Ja tu līdzīgi man neesi sevišķs Anglijas ģeogrāfijas, vēstures un politikas eksperts, varbūt arī tev būs saistoši apgūt īso ievadu tēmā “Kornvola”. Tātad, Kornvola ir apmēram 3500 tūkstošus kvadrātkilometru liela teritorija Anglijas dienvidrietumos, kas sniedzas līdz Lielbritānijas “galvenās” salas tālākajam rietumu un dienvidu stūriem. Salīdzinoši ar Latviju, tā ir diezgan blīvi apdzīvota – teritorijā, kas pielīdzināma (reģionālās reformas dēļ likvidētajam) Madonas rajonam, mīt vairāk kā 500`000 iedzīvotāju, taču Kornvolā nav nevienas īsti lielas pilsētas. Reģiona administratīvā galvaspilsēta ir Truro, pilsēta ar 17000 iedzīvotāju. Kornvolas karogs ir melns ar baltu krustu un vizuāli rada asociācijas ar pirātiem. Šajā Anglijas daļā valda diezgan liela nosliece uz lielāku pašnoteikšanos – pēdējo gadu aptaujas liecina, ka vietējie iedzīvotāji atbalsta autonomijas veidošanu, iespējams, pat izveidojot piekto “home nation” - lai Kornvola būtu patstāvīga vienība līdzās Anglijai, Skotijai, Velsai un Ziemeļīrijai. Taču tās ir tikai nākotnes runas, bet patlaban Kornvola vēl ir Anglijas sastāvdaļa un tā īsti tā var atšķirties no pārējās šīs zemes daļas ar sev raksturīgo “cornish” dialektu, Kornvolas pīrāgiem un jau minēto melnkrustoto karogu.

Līdz ar vēsturiskās atkāpes noslēgumu pāriešu pie sadzīviskākām tēmām, tādām kā pamatinformācija par mūsu ceļojumu. 2010.gada 20.augusta pusdienlaikā mums bija paredzēts izlidot uz Bristoli, tur jau lidostā mūs gaidīja īrēta automašīna, ar kuru bija plānots apmest kārtigu loku apkārt visai Kornvolai – vispirms izbraukt celus pa pussalas (raga?) augšu jeb gar Ķeltu jūru, bet atceļā – pa dienvidu krastu jeb gar English Channel. Atceļā bija paredzēts iegriezties arī divās lielākās pilsētās – Plimutā un Bristolē, pa vidu starp tām apmeklējot leģendām apvīto Glāstonberiju.

Brauciena plānošana bija visai vienkārša – atzīmējām šādus tādus saistošus apskates punktus, aizņēmāmies no Ulda (milzīgs paldies!) viņa brīnišķo navigācijas ierīci (piepildījām to ar vairākiem tūkstošiem potenciāli ņemamu slēpņu), no Normunda – elektrības pārveidotāju (jo angļiem ir tie muļķīgie kontakti), no Sergeja – statīvu un vēl vienu pārveidotāju, tikai mašīnai, sakrāmējām kaut kādu čupiņu drēbju un – aidā – bijām gatavi piedzīvojuma sākumam! ...]]> kazhe@one.lv Mon, 30 Aug 2010 18:44:16 +0100 Blogs