<?xml version="1.0" encoding="utf-8"?>
<rss version="2.0" xmlns:dc="http://purl.org/dc/elements/1.1/">
<channel>
<title>Kazhes faktoīds</title>
<link>http://dullais.sapnis.com</link>
<language>LV</language>
<description>Filmas, grāmatas, mūzika utt.</description>
<item>
<title><![CDATA[Graham Greene - A Burnt-Out Case recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=2609</link>
<description>
<![CDATA["A Burnt-Out Case" ir Grema Grīna romāns, kas stāsta par to, kā cilvēki nespēj viens otru saprast, jo viņu galvās valdošie stereotipi ir spēcīgāki par faktiem. Romāna galvenais varonis Kverijs ir pasaulslavens arhitekts - donžuāns, kura dzīvē iestājies apnikums gan pret darbu, gan pret sievietēm, un kurš meklē patvērumu kādā Kongo leprozorijā, lai tiktu prom no cilvēkiem un no uzmanības un vienkārši nodzīvotu sev atlikušo mūža daļu, neko no dzīves vairs negaidot. Taču tik viegli tas viņam neizdodas - vispirms viņam sāk uzbāzties viens vietējais plantators uzvārdā Raikers - pašiedomāts kristietis, kura izpratne par to, kādam ir jābūt labam kristietim, ir vienkārši biedējoša, un kuram par visu svarīgāka ir "kristīga laulība" ar viņa gados pavisam jauno sievu, kuru viņš augu dienu spiež lasīt dažādus reliģiskus traktātus, bet nakti - pildīt kristīgo pienākumu. Zinot to, ka Kverijs savulaik projektējis vairākas baznīcas, Raikers ieņem galvā, ka arhitekts tāpat kā viņš pats ir kārtīgs kristietis un bāžas viņam virsū ar savām reliģiskajām pārdomām un neieklausās Kverija vārdos, ka viņš nemaz nav ticīgs. Vienīgais cilvēks, kurš Kveriju patiešām saprot, ir leprozorija ārsts Kolins, kurš saskata Kverijā līdzīgas pazīmes kā lepras slimniekiem, kam notikuši neatgriezeniski miesas bojājumi - proti, viņš ir pārvērties par "burnt-out case" jeb cilvēku, kurš savai dzīvei nesaskata nekādu jēgu un kuram nav īsti gribas dzīvot tālāk. Taču vienkāršais celtniecības darbs leprozorija jaunajai slimnīcas ēkai Kveriju pamazām atdzīvina un viņš atgūst dzīves garšu, lai arī tas, protams, nenozīmē, ka viņš vēlētos atgriezties "sabiedrībā". Un viss būtu labi, ja vien viņu cilvēki varētu likt mierā, un ja viņa reputācija - gan pozitīvā, gan negatīvā daudziem cilvēkiem nebūtu svarīgāka par pašu Kveriju un ja vismaz kāds viņā ieklausītos.
Kā jau teju visi Grīna romāni, šī grāmata ir ļoti viegli lasāma un saistoša, varbūt tas nav gluži viņa lielākais šedevrs, bet pilnīgi noteikti nenožēloju tai veltīto laiku.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Fri, 12 Mar 2010 07:38:55 +0000</pubDate>
<category>book</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Filmas Blinkende Lygter recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=2608</link>
<description>
<![CDATA[Nevaru īsti saprast, kādā veidā šī dāņu filma nonāca manā krājumā. Kā skatos, tā nav atzīmējusies ar sevišķie panākumiem starptautiskos festivālos - vienīgās balvas tā saņēmusi Dānijas "Robert" festivālā, bet pat par Dānijas 2000.gada labāko filmu tā atzīta netika. "Oskaram" Dānija to nevirzīja, un arī Movielens neteica, ka par šo filmu es būšu sajūsmā.
Un tomēr man izdevās noskaidrot - Wikipedia tā atzīmēta kā viena no filmām (divām), ko mēdz dēvēt par labāko Dānijas kino sasniegumu, jo tā uzvarējusi Ekstrabladet rīkotā aptaujā (un turklāt - ļoti pārliecinoši). Protams, nezinu, cik lielā mērā šī aptauja bija autoritatīva, bet tagad vismaz zinu, kāpēc šo filmu skatījos. Vai arī nezinu?
Kaut kas man lika gaidīt, ka šī filma savā saturā un noskaņā varētu būt līdzīga Martina Makdonas "In Bruges" - bandītdrāma ar melnās komēdijas elementiem, trāpīgiem dialogiem un diezgan smagu saturu. Bet filma ne gluži attaisnoja uz sevi liktās cerības. Pirmkārt, manai gaumei tā laikam tomēr bija pārāk melna - ok, man nav nekādu principiālu iebildumu pret ainu, kad viens no varoņiem ir sašauts un ieradies piedzēries ārsts paprasa lielu naudu, lai viņa ārstēšana varētu aprobežoties ar alkohola pudeles izliešanu uz brūces, bet filmā tiešām ir daudz brutālu ainu. Piemēram, aina, kurā viens no varoņiem dusmās nošauj kaimiņa govi (no pusmetra attāluma). Un pēc tam kopā ar šo kaimiņu, konstatējis, ka viņus vieno mīlestība pret ieročiem vispirms nošauj pārējās govis, bet tad dodas medībās ar automātiem. Joki ar dzīvnieku apšaušanu man kaut kā nemaz nešķiet smieklīgi. Un vispār šeit ir daudz ainu, kur varoņi tiek spārdīti ar kājām (visai asiņainā veidā), sisti ar glāzēm, sašauti un tā tālāk. Līdz ar to diez vai šī būs tā filma, ko tev vajadzētu rādīt 10 gadīgajam brāļa bērnam, kas pie tevis atstāts uz nedēļas nogali. Labi gan, ka es to nevienam nerādīju, bet skatījos vienatnē viesnīcas numurā Zvolenā, Slovākijā. Filmas varoņi - četri bandīti, kas bēg no sava bosa ar koferi pilnu naudas un apmetas pamestā mājā, kuru viņi sāk pārveidot par restorānu, varbūt pat ir gana saistoši tipāži (lai arī viņu bērnības atmiņu ainas, kas it kā pastāsta, kālab katrs pievērsies noziedznieka dzīvei, šķiet diezgan trulas), taču man filmā pietrūka kaut kādas mērķtiecības un satura un formas vienotības. Uzfilmēta tā ir it kā gana koši, mūzika arī veiksmīgi izvēlēta, bet kā kino darbs kopumā "Zibsnījošās gaismas" mani nepārliecināja.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Fri, 12 Mar 2010 07:26:14 +0000</pubDate>
<category>film</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Dina Rubina - Почерк Леонардо recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=2607</link>
<description>
<![CDATA[No laika gala man ir patikušas grāmatas ar nelielu fantastikas piesitienu. Tai nav jābūt gluži hardcore zinātniskajai fantastikai ar kosmosa kuģiem, robotiem un tamlīdzīgu sviestu, bet man tiešām patīk lasīt par kaut ko mazāk ikdienišķu, nekā, piemēram, cīņu par lielāku ražu kolhozā. Un līdz ar to šis Dinas Rubinas romāns man šķita visnotaļ patīkams. Tā galvenā varone ir sieviete vārdā Anna, kurai piemīt nedaudz pārdabiskas spējas redzēt nākotni – viņai ir īpatnēja saskarsme ar spoguļiem, laikam ir tā, ka viņai galvā ir spogulis, caur kuru viņa, piemēram, redz, kas uzvarēs šī vakara hokeja spēlē.
Anna izvēlas sev visai pārdrošu karjeru, kļūstot vispirms par profesionālu akrobāti, bet tad – par filmu kaskadieri. Dzīve viņu mētā apkārt pa pasauli, viņa cenšas labāk izprast gan sevi, gan pasauli. Reizēm viņas spējas viņai dod priekšrocības pār citiem cilvēkiem (lai arī viņa tās nekad neizmanto ļaunprātīgi), reizēm – noskaņo cilvēkus pret Annu, jo viņas paredzējumus, ko viņa izsaka, lai cilvēkam palīdzētu, pēc to piepildīšanās viņi uztver kā ļauna pirksta pieskārienu.
Kas man šajā grāmatā līdz galam nepatika, ir tās apjoms – šī ir viena no daudzajām grāmatām, kurai par labu būtu nācis tikt apcirptai par kādām 100 lappusēm, padarot saturu koncentrētāku un dinamiskāku, jo šis romāns ir patiešām ļoti apjomīgs, bet ar savu lielo apjomu tajā parādās atkārtošanās un pietrūkst kaut kādu virzītājindeju, kas attaisnotu šādu apjomu. Citādi – gana saistošs romāns.
Ja kas – mazliet izskaidrošu grāmatas nosaukuma nozīmi. Ar Leonardo rokrakstu tiek saprasts veids, kādā Leonardo da Vinči rakstīja savā dienasgrāmatā – proti spoguļraksts. Un Rubina šajā grāmatā izsaka pieņēmumu, ka viņš tā rakstīja nevis tādēļ, lai citi nevarētu saprast viņa rokrakstu, bet gan tādēļ, ka viņa galva bija tā konstruēta, ka viņam tā bija vieglāk rakstīt, proti, ka viņam arī galvā bija spogulis (jo tā ir problēma romāna varonei, ka viņai, lai viņa varētu rakstīt, allaž ir domās teksts jāapgriež otrādi, lai viņa to varētu normāli pierakstīt).
Grāmata man patika, lasīt bija interesanti, varbūt līdz šedevram tā gluži nesniedzas, bet to es jau arī nebiju gaidījis.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Wed, 10 Mar 2010 16:33:54 +0000</pubDate>
<category>book</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Fēliks Cielēns - Laikmetu maiņā: 5.daļa recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=2606</link>
<description>
<![CDATA[Cielēna memuāru pēdējā daļa neapšaubāmi ir skumjākā no visām. Kā gan savādāk varētu būt? Autors apraksta pats sava mūža nogali, kurā nav nekā jautra, turklāt arī viņa dzimtene šajā laikā nepiedzīvo gluži labāko posmu savā vēsturē. Ar kaut ko tamlīdzīgu es jau biju rēķinājies vēl pirms ņēmu rokās „Laikmetu maiņā” 5.daļu (ja kas – pats Cielēns memuārus bija sadalījis trīs sējumos, un šādā veidā tie tika arī izdoti trimdā, bet neatkarīgajā Latvijā kaut kāda iemesla pēc trīs daļas pārtapa par piecām daļām). Taču izrādījās, ka šī grāmata bija vēl skumjāka, nekā es to biju gaidījis. It īpaši tas attiecas uz pašām beigām, jo Cielēns savus memuārus pabeidza dažas nedēļas pirms nāves, bet pēdējo nodaļu pierakstīja klāt viņa atraitne jau pēc Fēliksa nāves.
Šajā grāmatā Cielēns apraksta notikumus ap Latvijas neatkarības zaudēšanu, 1940.gada „vēlēšanām”, okupāciju maiņām un paša Cielēna dzīvi un darbību viņa mūža pēdējā, trešajā, trimdā. Jāpiezīmē, ka ļoti daudz nesaudzīgu vārdu no Cielēna puses saņem gan Kārlis Ulmanis, gan Vilhelms Munters. Personīgi man ne pārāk patīk Cielēna intensīvā Ulmaņa un Muntera homoseksuālo attiecību akcentēšana (protams, nezinu, vai šādām baumām bija kāds reāls pamats), jo pat ja tādas būtu bijušas, ne jau Ulmaņa seksuālā orientācija kļuva par galveno iemeslu Latvijas neatkarības zaudēšanai uz veseliem 50 gadiem. Munters turklāt no Cielēna izpelnas arī skarbus vārdus kā potenciāls Maskavas aģents, atkal jau neesmu pārliecināts, ka tam būtu bijis pamats, lai gan arī Wikipedia ir rakstīts, ka padomju ieslodzījuma laikā viņš nodevis daudzus savējos, līdz ar to par super stingras morālās stājas cilvēku Munteru droši vien nenosauksi.
Par saviem trimdas gadiem Cielēns stāsta ar lielu skumju devu – jo šoreiz viņam patiešām vairs nebija cerību atgriezties dzimtenē, viņš pamazām zaudēja redzi un pamazām viņu pieveica vēzis, līdz ar to būtu dīvaini šajā grāmatā sagaidīt kādu dzīvesprieku, taču uzrakstīta tā ir ļoti labi, un sirdi aizgrābjoši. Protams, ne visiem Cielēna spriedumiem ir jāpiekrīt, ne visur viņš ir objektīvs, bet viņa skatījums uz 20.gadsimta pirmās puses norisēm Latvijā varētu būt interesants arī mūsdienu lasītājam.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Wed, 10 Mar 2010 14:16:54 +0000</pubDate>
<category>book</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Filmas Le Donk and Scor-Zay-Zee recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=2605</link>
<description>
<![CDATA[Katls.be forumā izlasīju diezgan pozitīvu atsauksmi par šo filmu, tur tā tika nodēvēta par gana labu mockumentary kategorijas filmu „This is Spinal Tap” garā.
Diemžēl, šis nebija viens no tiem gadījumiem, kad man „katls” atklāja kādu izcilu mazzināmu filmu, kura citādi būtu pagājusi manai uzmanībai garām. Tiesa kas tiesa, šī ir mazpazīstama filma, bet tā noteikti nav diez ko laba filma.
Tās galvenais varonis Le Donk ir grupas Arctic Monkeys roadie, proti, vecis, kas atbild par visādu tehnisku padarīšanu veikšanu, bet brīvajā laikā viņš menedžē reperi, kura rapname aizdomīgi līdzinās kāda slavena kinorežisora vārdam. Par Le Donku dokumentālu filmu uzņem režisors Šons Medovss (slavens kā „This is England” radītājs), un Le Donks arī ir filmas vienīgais komiskais personāžs. Viņam ir diezgan pamatīgs ego un ambīcijas, lai gan nekāda reāla pamatojuma tam nav. Viņu ir pametusi viņa stāvoklī esošā draudzene, un Le Donkam nākas grūti samierināties ar to, ka viņai ir jauns draugs. Un viņš mēģina panākt, lai Scor-zay-zee varētu uzstāties kā iesildītājs Arctic Monkeys koncertā Old Trafford stadionā Mančestrā.
Tāds īsumā būtu sižets. Filma faktiski balstās uz viena aktiera – Pedija Konsidīna, kas atveido Le Donku, kamēr visi pārējie vairāk kā par plakanām dekorācijām kļūt nespēj. Konsidīns savā lomā ir pietiekoši pārliecinošs, bet diemžēl nekā cita šajā filmā nav, un arī Le Donka tēls ir praktiski 1/1 tas pats, kas „The Office” līderis Deivids Brents. Īpaši daudz iespēju izsmieties šajā filmā man neradās, un pat ar savu 71 minūtes ilgumu filma šķita nedaudz par garu.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Wed, 10 Mar 2010 13:53:44 +0000</pubDate>
<category>film</category>
</item>
</channel>
</rss>