<?xml version="1.0" encoding="utf-8"?>
<rss version="2.0" xmlns:dc="http://purl.org/dc/elements/1.1/">
<channel>
<title>Kazhes faktoīds</title>
<link>http://dullais.sapnis.com</link>
<language>LV</language>
<description>Filmas, grāmatas, mūzika utt.</description>
<item>
<title><![CDATA[Ian and Sylvia - Four Strong Winds recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=1961</link>
<description>
<![CDATA[Interesanti, kāda nez varētu būt bijusi mana motivācija, lejuplādējot kanādiešu folkmūzikas dueta "Ian  and  Sylvia" debijas ierakstu, kas tapis tālajā 1964.gadā? Vai tiešām es savā mūzikas "vēsturē" būtu palaidis garām to fāzi, kad aizrāvos ar folkmūziku? Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, bet šādu aizraušanos es nekādi atcerēties nespēju. Līdz ar to man ir patiešām grūti noskaidrot, kāpēc es varētu būt vēlējies iepazīt šī pāra radīto mūziku. Viens variants būtu, ka šis ieraksts ietilpa mana tēva lenšu kolekcijā, lai gan es neatceros tādu tur redzējis. Otrs variants - ka man vienkārši gribējās iegūt savā krājumā vairāk ierakstus no sešdesmito gadu pirmās puses (tas šķiet pat ticamāks).<br/>
Ījans un Silvija nebija nekāds satriecoši unikāls folkmūzikas duets - viņi bija visparastākie vīrs un sieva, kas izpildīja tradicionāli aranžētas tradicionālas dziesmas, kas lielā mērā bija veltītas reliģiskai tematikai un kas minimāli ietekmēja divdesmitā gadsimta popmūzikas pasauli. Lai arī neko savādāku gaidīt arī nevarēja no kanādiešiem - viņi taču pārtiek no aļņu gaļas un cauru dienu dzenā ripu, turklāt visi stājas viendzimuma dzimumsakaros. Labi, neizdevies joks, bet nevaru taču es par folkmūziku rakstīt bez jēlībām. Vakar ar Lienču gandrīz noskatījāmies "2 girls 1 cup", bet tomēr nobijāmies, tā vietā noklausoties šim video veltītu Jon Lajoie dziesmu. Starp citu, viņš arī ir kanādietis.<br/>
Kas attiecas uz "Four Strong Winds" - kā folkmūzikas albums tas ir labs, tur nav vārdam vietas. Nekādu atklāsmju, nekādu sensāciju, stipri novecojis skanējums un naftalīna smaka stipri spēcīga, bet vai tas būtu slikti? Tituldziesma ir skaista, cik sena tā lai arī nešķistu. Ka man kaut kas cits būtu sevišķi iekritis sirdī, es laikam gan neteiktu, jo šis nav no tiem ierakstiem, kur būtu kādi pārākie grāvēji iekšā līdzās mēsliem. Tas ir viendabīgs un nepavisam ne satriecošs, bet man reizēm ir tāds noskaņojums, ka es varu kaut ko tādu klausīties ja ne ar sajūsmu, tad bez vilšanās un pārdzīvojumiem.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Mon, 06 Oct 2008 17:24:22 +0100</pubDate>
<category>music</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Filmas Get Smart recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=1960</link>
<description>
<![CDATA[Es nepavisam sevi neuzskatu par seriāla "Get Smart" cienītāju. Tāpat es neesmu sevišķā sajūsmā par Stīvu Kerelu kā komiķi. Un vēl jo vairāk es neesmu šīs filmas režisora Pītera Sīgela fans. Kādi bija viņa iepriekšējie darbi režisūrā? Karjeru viņš sāka ar 3. Kailo Ieroci, kas laikam gan nebija diez ko labs (tiesa, man ir hroniska alerģija pret Lesliju Nīlsenu, līdz ar to es nemaz nespēju iedomāties, ka kāda filma ar viņu varētu būt īsti laba). No viņa vēlākām filmām var pieminēt 2. "Trako profesoru" (diez vai nosaucams par labu filmu), "Anger Management" (sviests) un "50 First Dates" - arī sviests. Un vai jaunais Smārts varētu būt labs? Neticami, bet varētu!
Salīdzinoši ar seriāla Smārtu, Kerela varonis ir mazāk idiots, tas ir droši. Jā, viņš reizēm izdara kaut ko pārmērīgi muļķīgu (lielākoties tas ir saistīts ar fiziskajiem jokiem, kuri īpaši izcili būt nemēdz), bet kopumā viņam ir pilnīgi normāla galva un viņš nav ne tuvu tik stulbs kā "īstais" Smārts, taču noteikti ne mazāk komisks. Filmas sižetam, protams, sevišķi liela nozīme nav, un to es šeit neatstāstīšu. Bet ir skaidrs viens - specefekti šeit ir labi un arī kā piedzīvojumu filma "Get Smart" strādā tīri labi, nepavisam nevar par to žēloties. Smieties šīs filmas laikā man nācās daudz, un kopumā tā deva daudz pozitīvu emociju. Uz kino es, protams, neietu, lai to noskatītos, bet "rent it" variants šķiet pilnīgi pieņemams.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Fri, 03 Oct 2008 17:29:39 +0100</pubDate>
<category>film</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[George Orwell - Burmese Days recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=1959</link>
<description>
<![CDATA[Ar "Burmese Days" es beidzu savu iepazīšanos ar Džordža Orvela ievērojamākajiem darbiem, un jāatzīst, ka šis laikam nav pats labākais nobeiguma punkts. Hronoloģiski tas bija (ja pareizi saprotu) viņa otrais romāns (pēc "Down and Out in Paris and London") un, kā es nojaušu, nebūt ne labākais. Tas centrā ir kāds vīrs vārdā Florijs, kas ir Birmā dienošs angļu tirdzniecības kompānijas pārstāvis. Vēl šeit ir iesaistīta no Eiropas atbraukusi jauna sieviete Elizabete, ar kuru Florijam veidojas gandrīz romāns, bet ne gluži. Nozīmīgi ir divi indieši - labais ārsts doktors Verasvami un sliktais U Po Kyin (nezinu, kā šo vārdu labāk pierakstīt latviski, saukšu viņu turpmāk par sliktuli). Tātad sliktulis vēlas sakompromitēt kukuļus neņemošo doktoru un iekarot sev vēl augstāku pozīciju koloniālās Birmas aprindās. Tikām labakajam doktoram vienīgais glābiņš var nākt no vienīgā puslīdz pieklājīgā pilsētas angļa - Florija, taču Florijam ir viens trūkums - proti, viņš ir stipri vien gļēvs. Romāna gaitā Florijs gan pamazām kļūst drosmīgāks, bet faktiski tas jau ir par vēlu.<br/>
Lai arī uzrakstīts "Burmese Days" ir saistošā valodā un to ir viegli lasīt, salīdzinoši ar citiem iepazītajiem Orvela darbiem tas man šķiet stipri vien vājš. Pirmkārt, personāži tajā ir stipri vien stereotipiski un plakani - sadalīti labajos un sliktajos, un viss šķiet tāds nedaudz primitivizēts. Otrkārt, man nav otra punkta. Bet doma ir tāda, ka šī grāmata ir vairāk domāta kā Orvela attieksmes paušana pret viņa dzimtenes koloniālo politiku un mazāk kā literārs daiļdarbs, proti, propogandiskuma līmenis šeit ir salīdzinoši augsts.<br/>
Tagad, kad esmu izlasījis visus nozīmīgākos Orvela darbus, izveidošu savu ranga tabulu tiem:
1. 1984
2. The Animal Farm
3. Keep the Aspidistra Flying
4. Up Out For Air
5. Burmese Days
Nekā pārsteidzoša, vai ne?]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Fri, 03 Oct 2008 17:21:14 +0100</pubDate>
<category>book</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[The Monks - Black Monk Time recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=1958</link>
<description>
<![CDATA["Black Monk Time" ir viens no izcilākajiem plašu publicitāti neguvušajiem sešdesmito gadu ierakstiem, tur nav šaubu. Es būtu pat gatavs pa visu pasauli bazūnēt, ka The Monks bija teju vai izcilākā amerikāņu grupa visā šajā desmitgadē. Un kas par to, ka viņi izdeva tikai vienu albumu, kuru neviens nepirka? Un kas par to, ka viņi spēlēja Hamburgā un nevis štatos? Galvenais ir tas, ka vairāk kā četrdesmit gadus pēc savas iznākšanas "Black Monk Time" joprojām izklausās satriecoši aktuāls un svaigs, bet kā tas izklausījās 1966.gadā, man pat iedomāties grūti - droši vien kā kaut kas pilnīgi nereāls.<br/>
Kas vispār bija "The Monks"? Sākotnēji viņi nebija nekādi mūki, bet gan gluži tradicionāls Rietumvācijā dislocēto ASV karavīru muzikāls ansamblis, kas spēlēja nevienu neaizvainojošu sērfroku, līdzinoties tūkstošiem "Beach Boys" klonu. Taču beidzot karadienestu, šie vīri pamazām izlēma iet savu individuālo ceļu un vairs nespēlēt "Surfin` USA", bet gan sāka eksperimentēt.<br/>
Kā izpaudās mūku muzikālie eksperimenti? Pirmkārt, viņi gandrīz pilnībā atteicās no tāda jēdziena kā melodija, dziesmām par pamatu liekot gandrīz vai iezemiešiem raksturīgi vienkāršus ritmus (un par dziesmas "vilcēju" visbiežāk kļuva grupas bundzinieks). Otrkārt, mūkiem bija nospļauties par popmūzikai tradicionālo formulu "pants - piedziedājums - pants" un viņu dziesmās nošķirt jebkādas daļas nav īpaši iespējams. Treškārt - dziesmu teksti. Spēlējot Hamburgā, viņi droši vien īpaši nevarēja paļauties, ka vietējie geju-transvestītu-incestu naktslokālu apmeklētāji būs īpaši angļu valodas speciālisti, līdz ar to mūkiem nebija vajadzības domāt par tekstiem pārāk daudz un vienkāršības labad bieži dziesmas garumā tiek atkārtotas kādas pāris frāzes (labākais tā piemērs ir "Drunken Maria"). Ceturtkārt, pati vokālu pasniegšanas maniere mūkiem lielākoties bija panciski nepieradināta. Piektkārt, The Monks bija viena no pirmajām grupām, kas sāka spēlēties ar "feedback" izmantošanu savā mūzikā (un šajā ziņā viņiem vedās gluži labi). Sestkārt, vienā brīdī grupas ģitāristam apnika viņa instruments un viņš pārgāja uz bandžo spēli, bet The Monks bandžo nepavisam nav tāds bandžo, kādu tu dzirdētu, teiksim, The Hollies albumā. Visubeidzot, septītkārt, viņi ģērbās kā mūki un izskuva sev galvvidus, tādējādi arī vizuāli kļūstot par vienu no spilgtākajiem savas ēras ansambļiem.<br/>
Visa viņu formas orģinalitāte, protams, būtu beigta zirga ādas vērta (nezinu gan, vai zirga āda ir vērta vai nav), ja viņiem nebūtu bijis talanta un ja "Black Monk Time" nebūtu satriecoši labs ieraksts. Bet tas tāds ir. Sākot jau ar grupas "theme song" - "Monk Time", ir skaidrs, ka šie mūki zina, ko viņi dara un kāpēc viņi to dara. Un turpinājums nav ne par mata tiesu vājāks - viņu mūzika neizklausās pēc nekā cita, ko tev varētu būt gadījies dzirdēt. Tie nav sešdesmitie gadi, kas skan šajā ierakstā, un tie nav arī septiņdesmitie, tā ir pilnīgi maniakāla mūzika, kādai paralēles tu droši vien neatradīsi nekur un un nekad. Tā, starp citu, es lasīju arī kādā lapā par šo grupu - ka The Monks nav nedz turpinājums nedz ievads jebkam citam, tie ir The Monks, kam nav nekādu paralēļu ar citām grupām.<br/>
Mazliet dīvaini šajā ierakstā izklausās grupas singli, kas tajā tika iekļauti tikai to pārizdodot kompaktdiskā, jo tajos The Monks vēl var salīdzināt ar citām grupām (lai arī atsevišķi grupai raksturīgie elementi jau tajos ir jūtami). Labākā no šīm četrām dziesmām droši vien ir stipri trakā "Cuckoo", bet patiesībā The Monks bija gana labi arī tad, kad viņi izpildīja salīdzinoši normālas kompozīcijas. "He Went Down To The Sea" un "Love can tame the wild" gan neizklausās pēc tradicionāliem "The Monks", bet arī tās patiesībā ir ļoti labas dziesmas (pēdējā jūtamas diezgan izteiktas "The Byrds" ietekmes). Un tomēr ne jau šo dziesmu dēļ tev vajag dzirdēt The Monks, bet gan viņi tev ir jāiepazīst "Complication", "I Hate You" un "That`s My Girl" dēļ.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Fri, 03 Oct 2008 16:48:00 +0100</pubDate>
<category>music</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Nicci French - Killing Me Softly recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=1957</link>
<description>
<![CDATA[Šīs grāmatas latviskajā tulkojumā ir viena nopietna kļūda, proti, nepareizi ir iztulkots autora vārds. Tā nav Nikija Frenča, kas ir šo grāmatu uzrakstījusi, bet gan Nikija Frenčs. Proti, patiesībā tie ir divi autori, no kuriem vienai vārds ir Nikija, bet otram uzvārds - Frenčs (līdzīgi kā latviešiem bija autors Gregrī, kas veidojās no Grēviņa un Grīna, ja nemaldos). Tiesa, sevišķi būtiska šāda detaļa nav, jo patiesībā man ir diezgan nospļauties par to, kas uzrakstīja šo grāmatu.<br/>
"Nogalini mani maigi" ir diezgan tradicionāls erotisks trilleris, kura galvenā varone Alise iepinas sakarā ar bīstamu vīrieti un pamazām sāk maksāt par šo afēru. Kā jau tas bieži ir lasot trillerus, pašā lasīšanas procesā grāmata šķiet pietiekami aizraujoša, bet pēcgarša tai nav no labākajām. Proti, to izlasījis, tu saproti, ka nekā īpaši vairāk par sēnalām tur nav bijis un ka faktiski tu esi ticis piekrāpts. Nē, protams, pastāv arī izņēmumi, taču šis nekādi nebūs viens no tiem. Ja man jautātu, kāds tad tavuprāt ir perfektais trilleris, es teiktu - Faulza "Kolekcionārs". Kas ir būtiski trillerī, tā ir klātbūtnes sajūta un tēlu dziļums, ticamība. Šīs grāmatas galvenais ļaundaris nepavisam neizceļas ar sevišķu ticamību un īpaši spēcīgi iezīmēts viņš arī netika. Bet ko citu gan var gaidīt no grāmatas, kura jau pēc vāka noformējuma šķiet esam gandrīz lubene? Nē, gluži "Kontinenta" kvalitātē tā nav, tas jau būtu pārāk šerpi teikts, bet tā noteikti ir viena no tās kategorijas grāmatam, ka ja es tādu būtu nopircis, pēc tam nāktos domāt, kurai bibliotēkai gan to labāk atdot. Labi, ka tā jau sākotnēji bija bibliotēkas grāmata, kuru turklāt lasīšanai biju izvēlējies pamatīgā steigā. Nē, es jau nesaku, ka lasīt to būtu pagalam neinteresanti, tīri kā trilleris tā nostrādā ļoti labi un "izrāvu" es to ātri, bet uz jautājumu - vai bija vērts? mana atbilde drīzāk būtu negatīva.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Fri, 03 Oct 2008 08:01:22 +0100</pubDate>
<category>book</category>
</item>
</channel>
</rss>