<?xml version="1.0" encoding="utf-8"?>
<rss version="2.0" xmlns:dc="http://purl.org/dc/elements/1.1/">
<channel>
<title>Kazhes faktoīds</title>
<link>http://dullais.sapnis.com</link>
<language>LV</language>
<description>Filmas, grāmatas, mūzika utt.</description>
<item>
<title><![CDATA[Filmas Tinker Taylor Soldier Spy recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=3234</link>
<description>
<![CDATA[Par šo filmu vairāki cilvēki izteicās, ka tai piemērotāks nosaukums būtu "Tinker Taylor boring boring", kas droši vien ir asprātīgākā lieta attiecībā uz šo filmu. Tas bija viens no tiem gadījumiem, kad man gribējās, lai es varētu par filmu izteikties pozitīvi - man idejiski patīk piegājiens, ko praktizēja Džons le Karē - stāstus par specdienestiem pasniegt bez kaut kāda neadekvāta glamūra, pilnīgi atšķirīgi no Īana Fleminga pieejas. Vismaz Džordžs Smailijs pilnīgi noteikti nav Džeimas Bonda stila varonis, un arī šī filma par to, kurš no britu specdienesta vadošajiem darbiniekiem ir padomju spiegs, uzņemas tik lēnu tempu, kāds šādiem notikumiem varēja būt reālajā pasaulē. Ja gadījumā tu nezini, cik šī - spiegu - problēma tolaik britu zemē bija aktuāla, varu ieteikt iepazīties ar materiāliem par "Kembridžas piecīšiem".
Šajā filmā piedalās vesela plejāde izcilu britu aktieru, kas pārstāv ļoti dažādas paaudzes. Džons Hērts, Gerijs Oldmens, Kolins Fērts un Benedikts Kamberbečs (BBC seriāla Šerloks Holmss) būtu tās redzamākās sejas. Taču tas nemaina apstākli, ka šo filmu ir satriecoši grūti noskatīties un lai arī es neesmu pats tipiskākais dinamikas cienītājs, man jāatzīst - tā bija bezdievīgi garlaicīga un vienīgais, kas mani kaut cik turēja pie dzīvības, bija periodiskie iestarpinājumi krievu valodā, bet kopumā... es negribu apgalvot, ka šī filma būtu slikta, bet tā ir vienkārši psihi neenerģiska, un man pēc tās noskatīšanās varētu būt labs miegs. Un cerams nagu maucēji sapņos nerādīsies.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Thu, 17 May 2012 23:29:55 +0100</pubDate>
<category>film</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Keane - Hopes and Fears recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=3233</link>
<description>
<![CDATA[Skaidrs, ka īsti veči "Keane" neklausās. Īsti veči dzer šņabi no graņonkām uz sliedēm "The Jesus Lizard" muzikālajā pavadījumā, un ļauj par pupsiku no Keane fanot savām vecenēm. Es pat neesmu drošs, cik lielā mērā es piekrītu pirmajos teikumos rakstītajam - man vienmēr "Keane" ir šķituši pārāk bezpersoniski saldi, lai es spētu ar šo grupu jebkādi identificēties. Līdzīgi kā tas ansamblis, kuru viņi atdarina - "Coldplay". Taču likteņi ironija ir sarūpējis to, ka šogad es klātienē redzēšu abas šīs grupas. Uz Coldplay koncertu Polijā brauksim rudenī (Liene ir fane, un es šoreiz piekāpšos, par spīti manai visai vēsajai attieksmei pret šo grupu. Varbūt kādreiz nākotnē to varēšu iemainīt pret došanos uz Tom Waits vai ko līdzīgu), savukārt "Keane" būs galvenās zvaigznes šī gada Positivus festivālā. Un būtu tikai loģiski, ja pirms festivāla es kādu drusku laika veltītu tajā pārstāvēto grupu daiļrades iepazīšanai, tajā vietā lai vienkārši paziņotu: "Viņi visi ir pidari!"
Ja vien tu 2004.gadā vēl negāji bērnudārzā (kas ir pilnīgi normāli, ievērojot to, ka laiks skrien sasodīti strauji), tu droši vien visus šī ieraksta singlus esi dzirdējis simtiem, ja ne tūkstošiem reižu. Es arī, lai gan nekad sevišķi šai grupai uzmanību neveltīju. Un kāds gan brīnums - pirms astoņiem gadiem kāds cilvēks, kurš tolaik bija mūzikas apskatnieks, bet tagad ir sociālo mediju eksperts (he he!), par to rakstīja šādi:
<blockquote>Gluži kā tēja, kurai piebērtas piecas ēdamkarotes cukura, arī britu trio „Keane” debijas albums ir baudāms diezgan mazās devās un ne pārāk bieži.</blockquote>
Un fakts kas fakts - "Keane" ir bezgala saldi un uz kompromisiem gatavi (vai vismaz bija pirms 8 gadiem). Singli, protams, ir lipīgi, un es ceru, ka koncertā tie izklausīsies spēcīgi (pieņemot, ka Keane Latvijā gan jau ka spēlēs galvenokārt savas populārākās dziesmas), bet kopumā... man prasās ģitāras, man prasās rēkoņa, man prasās oriģinālās melodijas un mazāk mīlas apcerīgi teksti, ko vismaz savā debijas ierakstā Keane sniegt nevarēja. Vienā vārdā - komercmūzika.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Thu, 17 May 2012 14:53:36 +0100</pubDate>
<category>music</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Ozzy Osbourne - The Ultimate Sin recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=3232</link>
<description>
<![CDATA[1986.gadu bieži dēvē par sliktāko gadu rokmūzikas vēsturē attiecībā uz to, ko šajā gadā klajā laida dažādi vairāk vai mazāk respektabli rokmūzikas veterāni, kuriem visai grūti nācās pierādīt, ka viņi joprojām spēja būt aktuāli MTV ērā. Ozijs, kurš par īstu MTV darboni kļuva teju 15 gadus vēlāk, arī astoņdesmitajos gados noteikti bija popsīgāks kā savās jaunības dienās, bet viņš savā darbībā nekļuva sevišķi sliktāks, kā to no viņa varētu gaidīt. Protams, nav tā, ka šajā ierakstā būtu kaut viena dziesma, kura savā spēka varētu sacensties ar Black Sabbath spožākajiem veikumiem, taču Ozijs jau arī BS nebija nekāds īsts līderis, un tālab nav brīnums, ka šeit nav atrodami skaņdarbi, kurus viņš būtu sarakstījis vienatnē - čalis nekad neizcēlās ar izcilu radošumu. Un nezinu, kurš no grupas dalībniekiem bija atbildīgs par dziesmu tekstiem, bet - visu cieņu par banāluma pērlēm, kuras šajā ierakstā plūst aumaļām. Mana iecienītākā kompozīcija šajā aspektā ir "Killer of Giants", kur īstam pravietim atbilstoši Ozijs dzied:
<blockquote>If none of us believe in war
Then can you tell me what the weapon`s for
Listen to me everyone
If the button is pushed
There`ll be nowhere to run</blockquote>
Vienlaikus, izņemot katastrofālos tekstus, šis nav slikts ieraksts. Pārāk popsīgs? Droši vien, bet tāda jau ir teju vai visa Ozija solo karjera. Es gan īsti nesaprotu, ko Ozijs bija salietojis, ka šajā ierakstā viņš pievēršas daudz visādām sociālipolitiskām tēmām, jo parasti viņš tieši izcēlās ar to, ka dziedāja par to, ka viņš nav nekāds pravietis (it kā kāds būtu pilnā nopietnībā domājis, ka viņš ir!), bet man jau netraucē dziesmas saturs kratīt galvu "Thank God For the Bomb" pavadījumā. Ieraksta galvenais singls "Shot in the dark" manai gaumei gan ir pārāk lēns un brīvs no jebkādas enerģijas, un piederīgs tipiskam astoņdesmito gadu pūdeļrokam, un vispār šis ieraksts varētu būt smagāks un ātrāks, bet... nav jau tā, ka šeit mums būtu darīšana ar kaut vai "Judas Priest". Tas ir Ozijs, un viņš ir tāds, kāds viņš spēj būt, ne labāks, ne sliktāks.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Thu, 17 May 2012 00:25:41 +0100</pubDate>
<category>music</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Filmas A Separation recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=3231</link>
<description>
<![CDATA[Par spīti tam, ka droši vien tikai retais nosauks Irānu par ļoti demokrātisku un brīvu radošu darbību veicinošu valsti, tajā top visai daudz super augstas klases filmu. Un nav nekāds brīnums, ka šogad Irānas filma tika līdz pat Oskaram kā labākais kino darbs svešvalodā. Protams, ja visur gribētu saskatīt politiku (un to jau parasti patiešām var saskatīt), var apgalvot - ko nu tur, "A Separation" pie visām savām balvām tika ne jau tāpēc, ka tā būtu tik izcila filma, bet tāpēc, ka tā nav glaimojoša Irānā valdošajam režīmam un kā rezultātā - tā ir izmantojama par propagandas materiālu ar domu, ka šajā valstī nepieciešama "demokratizācija". Nezinu, vai kāds šādu teoriju ir bīdījis, bet šajā konkrētajā gadījumā tās būtu vienas vienīgas pupu mizas. Tad jau drīzāk "Kolka Cool" varētu uzskatīt par filmu, kas aicina gāzt Latvijā valdošo iekārtu, nevis šo Ašgara Farhadi radīto stāstu. No otras puses - es nebrīnītos, ja Irānas valdošie ļaudis tāpat uzskatītu par nepieciešamu šo filmu aizliegt, jo tie čaļi jau arī nav gluži normalitātes kalngals.
Kā lai arī nebūtu, "A Separation" ir visai skumjš stāsts (šķiet, ka Irānā vairums uzņemto filmu nav komēdijas par citplanētiešiem), kurā savijas divu ģimeņu likteņi traģiskā veidā. Simīna grib aizbraukt no Irānas, viņas vīrs Naders principā nav pret, taču viņa tēvam ir Alcheimera slimība, un viņš tēvu tā atstāt nevar. Viņam nav principiālu iebildumu, ka sieva brauc viena (proti - viņš ir gatavs šķirties), bet viņš nav gatavs viņai atdot viņu 13 gadīgo meitu. Rezultātā tiesa laulības šķiršanu atsaka, Naders nolīgst sievieti, kas apkops viņa tēvu, jo Simīna aiziet dzīvot pie saviem vecākiem, un tad notiek traģisks incidents. Proti, konflikta rezultātā Naders kļūst vai nekļūst par vaininieku tam, ka viņa tēva kopējai notiek spontānais aborts. Atkal jau ir tiesa, kurā atklājas visai daudz kas, un patiesībā filmas liela daļa dažādos veidos atklāj pa druskai informāciju par nelaimīgo gadījumu, turklāt tas notiek tādā veidā, ka līdz pat gandrīz pašām beigām tu kā skatītājs nevari saprast - kas tad tur īsti notika. Un tas viss - uz divu laulātu pāru savstarpējo attiecību fona, kur kā viena, tā otra laulība ir uz izšķīšanas robežas.
Protams, tikumi mūsu galā ir citi nekā Irānā, taču patiesībā tās cilvēciskās attiecības, kas šeit tiek rādītas, nemaz tik ļoti neatšķiras no mūsu platuma grādos pierastā, un reāli vienīgā atšķirība starp Simīnas un Nadera šķiršanos un kaut ko līdzīgu, kas varētu norisināties Latvijā, ir tajā, ka šajā filmā visas sievietes ir redzamas ar apsegtu galvu, bet tomēr būtiskākais - tas, kas ir galvā iekšā, no tā jau nemainās. Kā jau minēju - filma ir skumja, bet laba, lai gan ārēji tur nav nekā kopīga, man nez kāpēc nāk prātā japāņu "Departures", kas pirms dažiem gadiem arī tika pie Oskara. Ja vien tu neesi absolūts fobs filmās, kas nenāk no anglosakšu pasaules - noteikti noskaties šo!]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Tue, 15 May 2012 23:56:44 +0100</pubDate>
<category>film</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Filmas Un Vie de Chat recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=3230</link>
<description>
<![CDATA[Tipiski, ka šīs multfilmas angliskajā nosaukumā ir drusku cits uzsvars kā oriģinālā - "Kaķa dzīve" tur ir pārtapusi par "A Cat in Paris" jeb "Kaķi Parīzē", liekot skatītājiem sagaidīt kaut ko mazliet citu nekā Francijas versijā. No otras puses, ne viens, ne otrs nosaukums, manuprāt, sevišķi neraksturo šo multfilmu. Kaut vai tāpēc vien, ka par kaķi šeit ir centrālāka meitene, pie kuras šis kaķis dzīvo (pa dienu), kuras tēti policistu ne pārmērīgi sen nošāva kāds mafijas darbonis un kuras mamma, kas arī ir policiste, par savu galveno dzīves uzdevumu ir izvirzījusi ļaunā Viktora Kostas notveršanu un tiesāšanu. Tikām ģimenei piederošais kaķis izrādās ir viens mežonīgs tipāžs, kurš pa nakti dodas tusēt pie kāda kaimiņos dzīvojoša zagļa-parkūrista (vai vismaz parkūristam līdzīga tipāža), kurš par spīti savai diezgan pretlikumīgajai darbībai ir brīnišķīgi jauks un foršs cilvēks. Vispār ar morāli šeit ir kā ir. Tikām ļaunais Viktors Kosta vēlas nolaupīt kādu īpaši vērtīgu skulptūru, kura šajā filmā ir tipisks "McGuffin" - kaut kas, kam tiek pievērsta milzīga vērība, bet kam reāli nav pilnīgi nekādas nozīmes.
Kā jau animācijas filmām tas ir raksturīgs, primārāks te ir tas, kā tā ir veidota, pār to, kas ir tajas saturā. Un vizuāli tas ir tipisks franču animācijas produkts - ar roku zīmēts, gaužām detalizēts, ar personāžiem, kurus nekādi nevarētu saukt par skaistiem, un kuri izskatās izkāpuši no Eiropas komiksu pasaules (ne tās, kurā dzīvo dažādi supervaroņi, bet daudz piezemētākas vides). Multfilma ir gaužām īsa - tikai pavisam nedaudz ilgāka par sešdesmit minūtēm, kas, manuprāt, animācijas filmu gadījumā ir pluss. Vispār jau man patīk tāda normāla zīmētā animācija, bez aizraušanās ar datortehnoloģiju sasniegumiem, esmu tomēr izteikt old-school tipāžs, taču "Un Vie de Chat" noteikti nav izcilākais šādas animācijas piemērs - labs, bet ne īpaši vairāk. Salīdzinoši "Persepolis" bija daudz iespaidīgāks darbs. Taču kā Eiropas patriotu mani priecē, ka šāda salīdzinoši nekomerciāla multfilma tika līdz Oskara nominācijai animācijas kategorijā.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Tue, 15 May 2012 07:55:13 +0100</pubDate>
<category>film</category>
</item>
</channel>
</rss>
