http://dullais.sapnis.com LV Filmas, grāmatas, mūzika utt. http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=1961 Ījans un Silvija nebija nekāds satriecoši unikāls folkmūzikas duets - viņi bija visparastākie vīrs un sieva, kas izpildīja tradicionāli aranžētas tradicionālas dziesmas, kas lielā mērā bija veltītas reliģiskai tematikai un kas minimāli ietekmēja divdesmitā gadsimta popmūzikas pasauli. Lai arī neko savādāku gaidīt arī nevarēja no kanādiešiem - viņi taču pārtiek no aļņu gaļas un cauru dienu dzenā ripu, turklāt visi stājas viendzimuma dzimumsakaros. Labi, neizdevies joks, bet nevaru taču es par folkmūziku rakstīt bez jēlībām. Vakar ar Lienču gandrīz noskatījāmies "2 girls 1 cup", bet tomēr nobijāmies, tā vietā noklausoties šim video veltītu Jon Lajoie dziesmu. Starp citu, viņš arī ir kanādietis.
Kas attiecas uz "Four Strong Winds" - kā folkmūzikas albums tas ir labs, tur nav vārdam vietas. Nekādu atklāsmju, nekādu sensāciju, stipri novecojis skanējums un naftalīna smaka stipri spēcīga, bet vai tas būtu slikti? Tituldziesma ir skaista, cik sena tā lai arī nešķistu. Ka man kaut kas cits būtu sevišķi iekritis sirdī, es laikam gan neteiktu, jo šis nav no tiem ierakstiem, kur būtu kādi pārākie grāvēji iekšā līdzās mēsliem. Tas ir viendabīgs un nepavisam ne satriecošs, bet man reizēm ir tāds noskaņojums, ka es varu kaut ko tādu klausīties ja ne ar sajūsmu, tad bez vilšanās un pārdzīvojumiem.]]> Kazhe@one.lv Mon, 06 Oct 2008 17:24:22 +0100 music http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=1960 Kazhe@one.lv Fri, 03 Oct 2008 17:29:39 +0100 film http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=1959 Lai arī uzrakstīts "Burmese Days" ir saistošā valodā un to ir viegli lasīt, salīdzinoši ar citiem iepazītajiem Orvela darbiem tas man šķiet stipri vien vājš. Pirmkārt, personāži tajā ir stipri vien stereotipiski un plakani - sadalīti labajos un sliktajos, un viss šķiet tāds nedaudz primitivizēts. Otrkārt, man nav otra punkta. Bet doma ir tāda, ka šī grāmata ir vairāk domāta kā Orvela attieksmes paušana pret viņa dzimtenes koloniālo politiku un mazāk kā literārs daiļdarbs, proti, propogandiskuma līmenis šeit ir salīdzinoši augsts.
Tagad, kad esmu izlasījis visus nozīmīgākos Orvela darbus, izveidošu savu ranga tabulu tiem: 1. 1984 2. The Animal Farm 3. Keep the Aspidistra Flying 4. Up Out For Air 5. Burmese Days Nekā pārsteidzoša, vai ne?]]> Kazhe@one.lv Fri, 03 Oct 2008 17:21:14 +0100 book http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=1958 Kas vispār bija "The Monks"? Sākotnēji viņi nebija nekādi mūki, bet gan gluži tradicionāls Rietumvācijā dislocēto ASV karavīru muzikāls ansamblis, kas spēlēja nevienu neaizvainojošu sērfroku, līdzinoties tūkstošiem "Beach Boys" klonu. Taču beidzot karadienestu, šie vīri pamazām izlēma iet savu individuālo ceļu un vairs nespēlēt "Surfin` USA", bet gan sāka eksperimentēt.
Kā izpaudās mūku muzikālie eksperimenti? Pirmkārt, viņi gandrīz pilnībā atteicās no tāda jēdziena kā melodija, dziesmām par pamatu liekot gandrīz vai iezemiešiem raksturīgi vienkāršus ritmus (un par dziesmas "vilcēju" visbiežāk kļuva grupas bundzinieks). Otrkārt, mūkiem bija nospļauties par popmūzikai tradicionālo formulu "pants - piedziedājums - pants" un viņu dziesmās nošķirt jebkādas daļas nav īpaši iespējams. Treškārt - dziesmu teksti. Spēlējot Hamburgā, viņi droši vien īpaši nevarēja paļauties, ka vietējie geju-transvestītu-incestu naktslokālu apmeklētāji būs īpaši angļu valodas speciālisti, līdz ar to mūkiem nebija vajadzības domāt par tekstiem pārāk daudz un vienkāršības labad bieži dziesmas garumā tiek atkārtotas kādas pāris frāzes (labākais tā piemērs ir "Drunken Maria"). Ceturtkārt, pati vokālu pasniegšanas maniere mūkiem lielākoties bija panciski nepieradināta. Piektkārt, The Monks bija viena no pirmajām grupām, kas sāka spēlēties ar "feedback" izmantošanu savā mūzikā (un šajā ziņā viņiem vedās gluži labi). Sestkārt, vienā brīdī grupas ģitāristam apnika viņa instruments un viņš pārgāja uz bandžo spēli, bet The Monks bandžo nepavisam nav tāds bandžo, kādu tu dzirdētu, teiksim, The Hollies albumā. Visubeidzot, septītkārt, viņi ģērbās kā mūki un izskuva sev galvvidus, tādējādi arī vizuāli kļūstot par vienu no spilgtākajiem savas ēras ansambļiem.
Visa viņu formas orģinalitāte, protams, būtu beigta zirga ādas vērta (nezinu gan, vai zirga āda ir vērta vai nav), ja viņiem nebūtu bijis talanta un ja "Black Monk Time" nebūtu satriecoši labs ieraksts. Bet tas tāds ir. Sākot jau ar grupas "theme song" - "Monk Time", ir skaidrs, ka šie mūki zina, ko viņi dara un kāpēc viņi to dara. Un turpinājums nav ne par mata tiesu vājāks - viņu mūzika neizklausās pēc nekā cita, ko tev varētu būt gadījies dzirdēt. Tie nav sešdesmitie gadi, kas skan šajā ierakstā, un tie nav arī septiņdesmitie, tā ir pilnīgi maniakāla mūzika, kādai paralēles tu droši vien neatradīsi nekur un un nekad. Tā, starp citu, es lasīju arī kādā lapā par šo grupu - ka The Monks nav nedz turpinājums nedz ievads jebkam citam, tie ir The Monks, kam nav nekādu paralēļu ar citām grupām.
Mazliet dīvaini šajā ierakstā izklausās grupas singli, kas tajā tika iekļauti tikai to pārizdodot kompaktdiskā, jo tajos The Monks vēl var salīdzināt ar citām grupām (lai arī atsevišķi grupai raksturīgie elementi jau tajos ir jūtami). Labākā no šīm četrām dziesmām droši vien ir stipri trakā "Cuckoo", bet patiesībā The Monks bija gana labi arī tad, kad viņi izpildīja salīdzinoši normālas kompozīcijas. "He Went Down To The Sea" un "Love can tame the wild" gan neizklausās pēc tradicionāliem "The Monks", bet arī tās patiesībā ir ļoti labas dziesmas (pēdējā jūtamas diezgan izteiktas "The Byrds" ietekmes). Un tomēr ne jau šo dziesmu dēļ tev vajag dzirdēt The Monks, bet gan viņi tev ir jāiepazīst "Complication", "I Hate You" un "That`s My Girl" dēļ.]]> Kazhe@one.lv Fri, 03 Oct 2008 16:48:00 +0100 music http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=1957 "Nogalini mani maigi" ir diezgan tradicionāls erotisks trilleris, kura galvenā varone Alise iepinas sakarā ar bīstamu vīrieti un pamazām sāk maksāt par šo afēru. Kā jau tas bieži ir lasot trillerus, pašā lasīšanas procesā grāmata šķiet pietiekami aizraujoša, bet pēcgarša tai nav no labākajām. Proti, to izlasījis, tu saproti, ka nekā īpaši vairāk par sēnalām tur nav bijis un ka faktiski tu esi ticis piekrāpts. Nē, protams, pastāv arī izņēmumi, taču šis nekādi nebūs viens no tiem. Ja man jautātu, kāds tad tavuprāt ir perfektais trilleris, es teiktu - Faulza "Kolekcionārs". Kas ir būtiski trillerī, tā ir klātbūtnes sajūta un tēlu dziļums, ticamība. Šīs grāmatas galvenais ļaundaris nepavisam neizceļas ar sevišķu ticamību un īpaši spēcīgi iezīmēts viņš arī netika. Bet ko citu gan var gaidīt no grāmatas, kura jau pēc vāka noformējuma šķiet esam gandrīz lubene? Nē, gluži "Kontinenta" kvalitātē tā nav, tas jau būtu pārāk šerpi teikts, bet tā noteikti ir viena no tās kategorijas grāmatam, ka ja es tādu būtu nopircis, pēc tam nāktos domāt, kurai bibliotēkai gan to labāk atdot. Labi, ka tā jau sākotnēji bija bibliotēkas grāmata, kuru turklāt lasīšanai biju izvēlējies pamatīgā steigā. Nē, es jau nesaku, ka lasīt to būtu pagalam neinteresanti, tīri kā trilleris tā nostrādā ļoti labi un "izrāvu" es to ātri, bet uz jautājumu - vai bija vērts? mana atbilde drīzāk būtu negatīva.]]> Kazhe@one.lv Fri, 03 Oct 2008 08:01:22 +0100 book