<?xml version="1.0" encoding="utf-8"?>
<rss version="2.0" xmlns:dc="http://purl.org/dc/elements/1.1/">
<channel>
<title>Kazhes faktoīds</title>
<link>http://dullais.sapnis.com</link>
<language>LV</language>
<description>Filmas, grāmatas, mūzika utt.</description>
<item>
<title><![CDATA[Nathaniel Hawthorne - The House of the Seven Gables recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=2603</link>
<description>
<![CDATA[Ar grāmatām, kas rakstītas pirms 20.gadsimta, man parasti ir viena un tā pati problēma - tās man šķiet bezdievīgi garlaicīgas. Protams, ir arī izņēmumi, jo visos laikos ir bijuši diženi raženi autori, kuru grāmatas var viegli lasīt arī simtiem, ja ne tūkstošiem gadu pēc to tapšanas. Diemžēl šis Neitaniēla Hoforna romāns manās acīs mūžīgās literatūras klāstā neietilpst.
Amerikāņu literatūrā šis romāns skaitās klasikas paraugs, un es pat neizslēgtu varbūtību, ka tas Amerikas jauniešiem ir jālasa skolā. Ja tā - labi, ka neesmu Amerikas jaunietis. No šīs grāmatas, kā vēsta Wikipedia, esot iespaidojušies daudzi šausmu literatūras autori, tās satura paņēmieni izmantoti virknē filmu un tā tālāk. Man prieks par viņiem visiem! Bet tas nemaina manu pārliecību, ka "Nams ar septiņām korēm" ir, kā teiktu krievi <i>nudnij</i>. Grāmata stāsta par kāda nama vēsturi, kas uzcelts uz viltus un apmāna pamata, un kura iemītnieku dzimta ir pagrimusi, tagad mājā dzīvo viena vecmeita un viņas brālis, kas savulaik tiesāts par slepkavību un nav īsti atguvies no tā (lai gan viņš, protams, nav bijis vainīgs), tikām viņu radinieks tiesnesis mēģina izvilināt no šī brāļa noslēpumu, kas varētu šo darīt laimīgu. Un vēl par māju klīst baisas leģendas, jo tā uzcelta uz zemes, kas piederējusi kādam burvim, kurš nolādējis Pinčonu dzimtu, kura tagad tajā mitinās. Un burvja dzimta vēl ilgāk bijusi saistīta ar šo māju. Pa brīžam romāns tiecas sevi pasniegt kā gothic horror, pa brīžam - kā tipisku 19.gadsimta sentimentālo romānu, bet kopumā tas man sevi pasniedza kā garlaicīgu un apnicīgu grāmatu, proti, tieši tādu literatūru, no kuras iespēju robežās parasti cenšos izvairīties.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Mon, 08 Mar 2010 07:51:36 +0000</pubDate>
<category>book</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Filmas Alice in Wonderland recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=2602</link>
<description>
<![CDATA[Kā vēsta sena indiāņu paruna: ja negribi piedzīvot vilšanos, kad ej skatities filmu kinoteātrī, negaidi no tās neko spožu. Neļauj tev aizmālēt acis skaļiem vārdiem - lai vai filmas režisoru sauktu Tims Bērtons, lai tur lomās būtu Džonijs Deps, Helēna Bonema Kārtere, Anna Heteveja, Stīvens Frajs, Maikls Šīns, Alans Rikmens, Kristofers Lī un pat Mets Lūkass no "Little Britain". Pat neaizdomājies par to, ka filma tapusi pēc "Alises Brīnumzemē" motīviem un ka tu to skatīsies 3D formātā. Ej uz kino, gaidot no šīs filmas zemas kvalitātes bojeviku ar briesmīgu aktierspēli un to, ka filmu krievu valodā būs ierunājis klasiskais VHS tips ar mūžīgi puņķaino degunu. Un tad, noskatījies šo Tima Bērtona filmu, tu droši vien būsi stāvā sajūsmā, jo tā būs pārspējusi visu tevis gaidīto.<br/>
Diemžēl man neviens šādu gudru padomu devis nebija. Es tiku noskatījies treileri, apskatījies filmas dalībnieku sastāvu un ar lielu neizpratni domāju - kālab gan šī filma tiek izlaista martā, kas automātiski nozīmē to, ka nedz šogad, nedz nākamgad Oskaru ceremonijā tā apbalvota netiks. Vai tad Bērtonam būtu kādi iebildumi pret balvām? Droši vien, pret Zvejnieka dēla statuetēm gluži vienaldzīgs Bērtons nav, bet tagad man ir skaidrs, ka "Alise" uz kādām balvām varētu cerēt tikai un vienīgi tehniskajās kategorijās - par specefektiem, tērpiem, bet ne kaut ko prestižāku. Un šogad tāpat ir skaidrs, ka visās šajās kategorijās lielo lomu savāks "Avatar", līdz ar to iesaistīties nevienlīdzīgā cīniņā tāpat būtu maza jēga.
Filmas darbība norisinās aptuveni 10 gadus vēlāk kā Kerola klasiskās bērnu grāmatas sižets. Līdz ar to Bērtona Alise vairs nav maza meitene, bet ir liela meitene, tāda meitene, kuru vēlas izprecināt lordam, kurš nav diezko skaists un kurš Alisei sevišķi nepatīk. Kad jaunais vīrietis viņu publiski ir bildinājis, Alise aizbēg un iekrīt truša alā, kas viņu aizved uz Brīnuzemi, šeit sauktu par Apakšzemi. Dīvainā kārtā Alise neko no sava iepriekšējā Brīnumzemes apmeklējuma neatceras, uzskatot, ka viss bija noticis tikai sapnī, līdz ar to viņai atkārtojas daudzi notikumi no "īstās" Alises Brīnumzemē - pirmā aina ar mazajām durvīm, atslēgu un izmēra maiņu ir gandrīz 1/1 kā vecajā Disneja multfilmā. Atbilstoši filmas reklāmas rullīšiem varēja nojaust, ka ļoti nozīmīga loma šajā filmā būs Depam kā Trakajam Cepurniekam, un vismaz sākotnēji viņš uz sevi liktās cerības attaisno, lai arī viņa trakuma biedrs Marta zaķis ir kolorītāks nekā Cepurnieks, bet pēcāk trakums viņam noiet nost un Cepurnieks pārvēršas par gandrīz vai tipisku pozitīvo varoni, cīnītāju pret tumšajiem spēkiem. Jā, sadursme starp labo un ļauno šajā filmā arī, manuprāt, ir pārāk spēcīgi uzspēlēta - tā ne tikai neatbilst Kerola grāmatas garam, bet ir arī pārāk trivializēta un vienkāršota, lai būtu saistoša pieaugušai auditorijai (vai arī - konkrēti man).
No Bērtona gaidīju kaut ko tumšāku, kaut ko gotiskāku. Kaut ko baisāku. Drīzāk pielīdzināmu Švankmajera "Alisei" nekā vecajai Disneja multfilmai. Ja būtu iepriekš izlasījis, ka Bērtona scenāriste iepriekš strādājusi pie veselas virknes Disneja studijas animēto filmu, droši vien būtu ar to rēķinājies, bet nebiju, līdz ar to - nerēķinājos.šajā
Vēl pie lietām, kas man nepatika, varu atzīmēt 3D. Kamēr "Avatarā" trešā dimensija tiešām bija pluss (lai arī varbūt ne gluži liels), "Alisē" tā man tikai traucēja. Attēls nebija īpaši skaidrs (it īpaši - tumšākajās ainās) un šausmīgi traucēja "telpiskie" subtitri. Pēc idejas uz subtitriem jau nevajadzētu skatīties, bet filmā, kur daudz tiek izmantoti fantāzijas vārdi, acis neviļus liek tiem sekot, bet sekot tiem diža prieka nav. Līdz ar to es labprātāk šo filmu būtu skatījies tradicionālajā variantā.
Lasīju, ka Bērtons šo filmu gribējis veidot atšķirīgu no tipiskās pieejas "Alisei Brīnumzemē" - proti, veidojot saistošu sižetu, nevis tikai kolāžu ar saistošiem personāžiem, taču diemžēl jāatzīst, ka sižeta veidošanā viņš pārāk paļāvies uz "pārbaudītām vērtībām", proti, šai filmai izteikti pietrūkst trakuma un tajā nebija nedz tās noskaņas, nedz tā fīlinga, ko no tās gaidīju. Galu galā sanāca diezgan pamatīga vilšanās.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Fri, 05 Mar 2010 23:58:43 +0000</pubDate>
<category>film</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Filmas Backbeat recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=2601</link>
<description>
<![CDATA[Filma "Backbeat" izvēlas diezgan negaidītu skatpunktu, no kura raudzīties uz visu laiku un tautu populārākās popgrupas karjeru (ja nu kas - ar šo terminu es saprotu bītlus, nevis, piemēram, "Take That"). Kā tev šķiet, kas ir galvenais varonis šajā filmā? Džons? Pols? Džordžs Varbūt Ringo? Tad varbūt Džordžs Mārtins? Vai Braiens Epšteins?
Nē, šīs filmas centrā ir Stjuarts Satklifs. "Stjuarts kas?" tu jautāsi. Stjuarts Satklifs, grupas basists tās Hamburgas periodā, Džona Lenona jaunības dienu labākais draugs. Filmā "The Rutles" par Stjuarta ekvivalentu tika teikts, ka viņš nemācēja spēlēt basu, bet mācēja labi pavadīt laiku, kas Hamburgā bija pat svarīgāk. Un šī filma nemēģina apgalvot pretējo. Patiesībā, cik var saprast, Satklifs pat nemaz neplānoja kļūt par rokmūziķi, vairāk par visu viņu saistīja glezniecība un grupā viņš piedalījās vien tādēļ, ka Lenons ļoti to gribēja. Iedomājies - tevi grib savā sastāvā "The Beatles", bet tu nejūties tam īsti radīts. Šokējoši, ne? Protams, tie nebija 1963.gada "The Beatles", bet gan 1960.gada - proti, nevienam nezināma tīņu grupa, Harisonam tolaik nebija pat vēl 18, viņiem nebija savu dziesmu un viņi uzstājās Hamburgas ostas mauku klubos.
Filma diezgan maz raizējas par to, kā attīstījās grupas karjera Hamburgā, bet vairāk - par Lenona un Satklifa savstarpējām attiecībām. Ja kas - Lenons šajā filmā tiek rādīts jau šajā vecumā kā diezgan nelīdzsvarots un allaž iekaisis sarkasma pārņemts tipāžs, ar kuru varētu būt diezgan grūti sadzīvot, un kurš vienlaikus kautrējas no savām jūtām. Filmā ir neliels homoerotisks piesitiens (eh, kā man patīk iesaistīt tekstos vārdu "homoerotisks"), bet tas nekļūst briesmīgs un pārmērīgi traucējošs.
Ja tevi tas interesē, šajā filmā neskan neviena bītlu sacerēta dziesma, bet gan tikai kompozīcijas, kuras viņi spēlēja agrīnajos gados. Un no visiem grupas dalībniekiem vislīdzīgākais reālajam ir Deniels Hīlijs kā Makartnijs. Īstenībā laikam arī Satklifs ir diezgan autentisks, bet viņa izskats man nav tik ļoti zināms.
Vai šo filmu var skatīties vien tad, ja esi bītlomāns? Nē, tā ir lieliski piemērota arī neitrālam skatītājam. Jo kā jau minēju, šeit ne tik ļoti būtiski ir tas, ka viens no tās galvenajiem varoņiem saucas par Džonu, bet cits par Polu, kā tas, kā Džons un Stjū veido savas dzīves. Un man šādās filmās allaž patīk arī tas, kā to varoņi runā. Džons, kas varētu būt iederīgs ostas strādnieku vidū, daudz pieklājīgākais un atbrīvotākais Pols un superstilīgais Stjuarts (par kuru, kā lasīju, arī Makartnijs esot bijis sajūsmā un bijis greizsirdīgs, ka tas vairāk draudzējās ar Džonu). Kopumā - gana forša filma.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Fri, 05 Mar 2010 11:41:05 +0000</pubDate>
<category>film</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Filmas The End of the Affair recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=2600</link>
<description>
<![CDATA[Nīla Džordana režisētā "The End of the Affair" ir kārtējais pierādījums tam, ka nav iespējams uz priekšu pateikt, vai kāda filma sanāks laba vai slikta. Džordans pilnīgi noteikti ir labs režisors - savas karjeras gaitā viņš ir radījis gan tādu blokbāsteru kā "Intervija ar vampīru", gan populāro indie filmu "Breakfast on Pluto". Filmas aktieru ansamblis - Ralfs Fīnss, Džulianna Mūra, Stīvens Rī - arī ir gana iespaidīgs. Filmas mūziku uzrakstījis Maikls Nīmans - ilggadigais Pītera Grīneveja partneris. Un visubeidzot filmas scenārija pamatā ir Greima Grīna romāns, par kuru biju stāvā sajūsmā. Un ko tas dod viss kopā? Filmu, kuru labākajā gadījumā var nosaukt par viduvēju.
Filmas sižets lielos vilcienos grāmatai ir uzticīgs - Fīnss spēlē Morisu Bendriksu - greizsirdīgo rakstnieku, Mūra ir Sāra - viņa bijusī mīļākā, kura Bendriksu joprojām mīl, bet kāda solījuma dēļ nedrīkst ar viņu satikties, un Rī ir Henrijs - nožēlojamais Sāras vīrs, valsts ierēdnis. Liela dala dialogu un 1/1 pārņemti no grāmatas, un tomēr ļoti daudz kas ir šeit sačakarēts. Sāksim jau ar to, ka reliģiskā tēma, kuru Grīns izspēlē kolosāli, šeit tiek ievērojami notrulināta. Kaut vai ar to, ka Misters Smaits, kuru Sāra regulāri apmeklē, filmā ir gluži parasts mācītājs, kamēr grāmatā par Sāras pievēršanos reliģijai ir atbildīgs vīrietis, kurš sludina racionālismu un noliedz Dieva pastāvēšanu. Līdz ar to arī Sāras "brīnums" no Smaita tiek pārcelts uz Pārkisa puiku, bet tas tad ari nav vairs tik liels brīnums kā grāmatā, jo tā objektam pašam tas nav tik liels šoks. Vēl pie pārmainītajām sižeta lietām varu pažēloties par Sāras mātes iztrūkumu filmā, par to, ka filmas beigas pamatīgi izčakarē pārveidotā Sāras slimība - tā ir pārāk stiepta un bezjēdzīga.
Bet galvenais filmas trūkums nav tikai tās scenārijā - to skatoties mani neatstāja sajūta, ka iesaistitajām personām viss ir gaužām vienaldzīgi. Fīnsam pietrūka naida, Mūras mīlestībai - ticamas kaisles, Rī varbūt daudz maz atbilda Henrijas tipāžam, bet vienlaikus starp viņu un Fīnsu pastāvošās atšķirības filmā bija tik ļoti neizteiktas, ka nebija skaidrs, kur tad ir pretruna starp šiem varoņiem. Īsi sakot - teju vai viss, ko šo filmu veidojot varēja sačakarēt, šeit ir ticis sačakarēts. Filma nav gluži katastrofāli slikta, bet tā ir viena no tām filmām, kuras vienkārši nav sevišķa iemesla skatīties - pēc kvalitātes tā labākajā gadījumā ir tāda filma, ko televīzijā rādīt pēcpusdienā, kas mani ļoti apbēdina, jo tiešām no tās biju gaidījis kaut ko vairāk. Laikam jau - nevajag gaidīt, un tad ir labāk. Bet šis nav tas gadījums, kad man filma būtu patikusi arī tad, ja no tās neko izcilu gaidījis nebūtu.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Wed, 03 Mar 2010 06:20:09 +0000</pubDate>
<category>film</category>
</item>
<item>
<title><![CDATA[Filmas Vai viegli būt recenzija]]></title>
<link>http://dullais.sapnis.com/lasishana.php?id=2599</link>
<description>
<![CDATA[Vienpadsmit gados, kas bija pagājuši kopš Podnieka "Vai viegli būt jaunam" noticis bija ļoti daudz. Nebija vairs padomijas, kurā tapa pirmā filma. Nebija arī tās režisora - Juris Podnieks gan bija iecerējis desmit gadus pēc pirmās filmas uztaisīt tās turpinājumu, taču viņa paša dzīves ceļš aprāvās ātri, negaidīti un bezjēdzīgi. Taču filma tomēr tapa, Podnieka iesākto darbu līdz galam noveda Antra Cilinska, vecās filmas montāžas režisore.
Kamēr astoņdesmito gadu vidus man ir diezgan svešs laika posms - astoņdesmit sestā novembrī kļuvu trīs gadus vecs, ar deviņdesmitajiem ir jau pavisam cits stāsts, līdz ar to otrās filmas vide man ir daudz labāk pazīstama. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka mirklī atzīšu "Vai viegli būt" par labāku filmu. Patiesībā ir tā, ka abas filmas šobrīd pareizāk ir vērtēt kopsakarā - jo tieši otras daļas klātbūtne katrai no tām dod papildu versiju. Skatoties pirmo filmu, tu neizbēgami aizdomājies par to, kas gan ar šiem jauniešiem notiks pēc kāda laika, kā realizēsies vai nerealizēsies un kā mainīsies viņu sapņi, ko viņiem dzīve sagādās vēlāk. Un otrā filma uz šo jautājumu atbild. Bet ja nebūtu pirmās filmas, otrās vērtība būtu daudz mazāka (protams, Cilinskas filmā ir daudz fragmentu no pirmās filmas, kas ļauj momentā salīdzināt varoni "tagad" un "tad").
Vai "Vai viegli būt" būtu optimistiskāka filma par savu priekšgājēju? Tā taču tapa neatkarīgas Latvijas apstākļos, kad jaunatni vairs neiegrožoja partijas činavnieku lēmumi, durvis uz plašo pasauli bija atvērtas. Par nepareizu frizūru tevi vairs nevarēja izsviest no skolas un braukt uz Afganistānu arī nejadzēja (vēl nevajadzēja). Laikam gan nē - "Vai viegli būt" nemaz nav viegla un dzīvespriecīga filma, jo prognozējamā kārtā ne visi filmas varoņi desmit gadu laikā dzīvē ir virzījušies strauji uz priekšu un ne visi ir kļuvuši ievērojami laimīgāki un ne visiem viņiem bija kļuvis vieglāk būt.
Noskatoties šīs filmas faktiski vienu pēc otras, iespaids ir pavisam graujošs - redzēt cilvēku pārvērtības, vērtību maiņu. 
Lai arī pēc loģikas tev, atšķirībā no manis, būtu jābūt šīs filmas redzējušam jau iepriekš, jo es patiešām esmu ilgstoši atstājis novārtā un neveltījis uzmanību Latvijas kinematogrāfam, ja nu tomēr tu neesi redzējis šīs filmas - obligāti tās noskaties, tās, manuprāt, ir iekļaujamas obligātajā kinotēkā ne tikai Latvijas skatītājam, bet vismaz - Eiropas.]]></description>
<author>Kazhe@one.lv</author>
<pubDate>Tue, 02 Mar 2010 07:32:43 +0000</pubDate>
<category>film</category>
</item>
</channel>
</rss>