Ian McEwan

The Cement Garden (1978)

book, UK

Makjuens bija slims jau kopš laika gala, tur nu nav šaubu. Un tas droši vien bija tikai likumsakarīgi, ka viņa debijas romānu es lasīju perversākajā no man zināmajām valodām - vācu. Nē, es neapgalvoju, ka vācieši būtu kādi satriecoši erotikas un sensualitātes ģēniji, vismaz atbilstoši reputācijai francūži viņiem šajā ziņā pogas izgriež pamatīgi, bet kas attiecas uz seksa muzejiem, pornogrāfiju, (citējot nemirst.lv) 'vakareiropas kušķiem' un, protams, kanibālismu, vāciešiem līdzinieku nav. Nemaz nerunājot par to, ka vācu valoda šķiet ideāli piemērota, lai aprakstītu riebīgas situācijas un riebīgas detaļas (jā, es apzinos, ka esmu attiecībā pret šo valodu nedaudz kritisks, bet - kāpēc lai es tāds nebūtu?). Tātad - 'Cementa dārzu' es lasīju vāciski, un tas bija dīvaini. Neatceros, kad es pēdējo reizi būtu vācu valodā lasījis grāmatu, kura nebūtu uzrakstīta vācu valodā. Iespējams - vēl skolas laikos, vai vismaz - šausmīgi sen. Līdz ar to man visu laiku bija grūti paturēt atmiņā, ka romāna personāži nav vācieši un ka tā darbība nenorisinās friču zemē, līdz ar to pagāja zināms laiciņš, kamēr es tā pa īstam piešāvos. Ja kas - lasīt Makjuenu vāciski nav grūti un vispār man vajadzētu censties biežāk lasīt vāciski, ja es nevēlos kādu dienu secināt, ka šo valodu esmu pilnībā aizmirsis.
Jau esmu uzrakstījis diezgan daudz vārdu, bet vēl joprojām neesmu neko pateicis par romānu izņemot to, ka tas ir slims. Ko nozīmē 'slims'? Ja četri pusaugu bērni pēc mātes nāves (tēvs viņiem miris jau pirms kāda laiciņa) tā vietā, lai par to pavēstītu apbedīšanas kantoriem, mediķiem, policijai vai vēl kādam, ņem un mātes liemeni iecementē mājas pagrabā un turpina dzīvot tā, it kā viņa joprojām būtu dzīva, vai tas, tavuprāt, ir slimi? Vai varbūt tavuprāt ir slimi tas, ka jaunākajam no četriem bērniem (puikam) ir tieksmes ģērbties meiteņu drēbēs (vai arī izlikties, ka viņš ir zīdainis)? Ja tas tev vēl šķiet normāli, ko tu teiksi par to, ka vecākie meita un dēls (17 un 15 gadus veci attiecīgi) ilgstoši aizraujas ar to, ka pētī jaunākās māsas ģenitālijas un visubeidzot romāna beigās stājas incesta attiecībās? Ja tavuprāt viss augstākminētais ir pilnīgi normāli, tad gluži iespējams, ka tu tomēr esi viens no to vāciešu - kanibālu pārstāvjiem, kas caur iepazīšanās sludinājumiem internetā meklē kādu ko apēst. Ja tā, tad mana lapa laikam nebūs īstā vieta, kur tev meklēt šos ēdienreižu biedrus.
Protams, tas, cik slims un perverss ir romāna saturs, neko neliecina par paša romāna kvalitāti. Labas grāmatas saturā var būt daudz riebeklību un sliktas saturā tādu var nebūt. Jautājums - kur šajā skalā atrodams Makjuena pirmais romāns? Grūti pat teikt - tas šķiet esam darināts no ļoti spēcīga materiāla un lai nu ko šim romānam nevarētu pārmest, tad tā būtu nepietiekamība palikšana atmiņā, taču īsti man tas nepatika un vispār es diez vai jebkad varētu kļūt par Makjuena adeptu - visi viņa romāni, ja pavisam godīgi jāatzīst, ir diezgan pretīgi, un manī arvien stiprinās apziņa, ka Majuens un Filips Rots varētu būt viens un tas pats cilvēks.

Vērtējums: 7.0

The Comfort of Strangers (1981)

book, UK

Es nebūtu es, ja nepievērstos kārtējam apjomīgam (un droši vien - nepabeidzamam) projektam. Šoreiz tas attiecas uz grāmatām. Ir tāda grāmatiņa '1001 Books You Must Read Before You Die', kurā uzskaitīta 1001 grāmata, ko tev dzīves laikā vajadzētu izlasīt. Pagājušo piektdien veicu šī saraksta caurskatīšanu, lai uzzinātu, cik no šīm grāmatām esmu jau izlasījis. Izrādījās - 108, proti, nedaudz vairāk par desmit procentiem. Un tagad mans mērķis būs šo rezultātu iespēju robežās uzlabot. Nekādus konkrētus mērķus iz kategorijas - trīs gadu laikā tikt galā ar atlikušajām 900 grāmatām (pilnīgi nereāli), 50 jaunas saraksta grāmatas gadā, vai tamlīdzīgi, pagaidām neizvirzīšu. Vienkārši vairāk lasīšu grāmatas, kas ietilpst šajā sarakstā. Bet tas nenozīmē, ka lasīšu TIKAI tās. Neesmu taču gluži aptracis. Iana Makjuana 'Svešinieku mierinājums' ir pirmā grāmata, kas izlasīta jaunās nostādnes ietvaros.
Hronoloģiski tas ir otrais britu rakstnieka Iana Makjuana romāns, bet manā sistēmā - trešais, pēc 'Black Dogs' un 'Amsterdam'. Faktiski tas ir drīzāk tāda pusgarā novele, nekā romāns, jo apjomīgs šis darbs nav. Tas stāsta par Kolinu un Mēriju - mīlnieku pāri, kas ieradušies Venēcijā. Viņi nav precējušies un nedzīvo kopā, bet attiecības starp viņiem ir ļoti tuvas un jutekliskas. Un viņu atvaļinājums sākotnēji izvēršas ne pārāk notikumiem pārbagāts, taču kādu reizi klīstot pa pilsētu un meklējot vietu, kur ieturēt vakariņas, viņi nejauši sastop ļoti uzmācīgu vietējo iedzīvotāju Robertu, kas viņus vispirms aizvilina uz savu bāru, bet vēlāk arī pie sevis mājās, kur šie tiek iepazīstināti ar Roberta sievu Kerolainu. Kaut kas šajā vietējo iedzīvotāju pārī gan nav īsti kārtībā, taču Mērija un Kolins, kas tieši ir par vainu, saprot par vēlu.
Šis romāns, kas iesākas kā seksuāls mīlasstāsts, beidzas kā seksuāls šausmu stāsts. Un te nu jāsaka, Makjuans ir diezgan labs šausmu erotiķis, tur nebūtu ko viņam pārmest. Varbūt tā nav gluži manā gaumē grāmata, bet laba.

Vērtējums: 7.5

The Child in Time (1987)

book, UK

'Child in Time', manuprāt, ir viena no labākajām 'Deep Purple' dziesmām. Taču tas automātiski nenozīmē, ka 'The Child in Time' ir viens no labākajiem Makjuena romāniem. Taču patiesībā - nozīmē gan. Dīvaini? Nebūt nē.
Kas ir šī Makjuena romāna galvenā priekšrocība pār citiem viņa darbiem (ko pēdējā laikā esmu lasījis ievērojami vairāk nekā būtu prātīgi darīt), ir tā daļēji fantastiskā, daļēji antiutopiskā atmosfēra. Proti, tā vismaz atšķiras no citiem šī autora darbiem, un tāpat man patīk veids, kādā viņš tajā balansē starp iespējamo un neiespējamo, pārmērīgi neaizraujoties ne ar vienu, ne ar otru. Romāna galvenais varonis ir Stīvens, kas iztiku pelna kā grāmatu bērniem autors, lai arī viņš sākotnēji nemaz nebija domājis par tādu kļūt. Un vēl jo vairāk viņš nebija domājis, ka kādu reizi tirgū viņam pazudīs trīs gadus vecā meita, kā rezultātā sabruks viņa laulības dzīve un padarīs viņu tikai nosacīti funkcionālu. Taču tieši šādi atgadās, un Stīvenam nākas mainīties. Viņš tomēr nemainās tik ļoti kā viņa kādreizējais patrons, kas ņem un iegrimst bērnībā un vēlas dzīvot kā desmit gadus vecs zēns (taču šajā romānā vīrieša pārvēršanās par bērnu netiek pasniegta gluži kā šizofrēnija).
Ievērojot to, ka Makjuens mani vispār ne pārāk interesē un es viņā neko TĀDU atrast nevaru, šis romāns šķiet man viens no labākajiem viņa veikumiem. Vispār statistikas labad varu pieminēt, ka šis ir sestais viņa darbs, ko esmu izlasījis, un visus līdz šim esmu novērtējis robežās no 6.5 līdz 7.5. Domājams, ka arī 'Child in time' ārpus rāmjiem neizies, lai arī to droši vien šajā sarakstā ierindotu pirmajā vietā un man faktiski patika veids, kādā Makjuens runāja par laiku, tas bija spēcīgi, bet izcilu rakstnieku es viņā tā arī neesmu spējis saskatīt.

Vērtējums: 7.5

The Innocent (1990)

book, UK

Šķiet, ka 'Nevainīgais' varētu būt labākais Makjuena romāns, ko līdz šim esmu lasījis. Un tā kā esmu nu jau iepazinies ar lielāko daļu viņa darbu, tas kaut ko pasaka. Faktiski gan neko diži jaunu salīdzinoši ar citiem saviem romāniem viņš šeit neatklāj, taču tā nu sanāk, ka šajā grāmatā viņš to pašu ko parasti pasaka nedaudz labāk kā citkārt.
'Nevainīgais' ir stāsts par kādu jaunu angļu vīrieti, kas sāk strādāt piecdesmito gadu vidus Berlīnē slepena starptautiska projekta ietvaros, kura mērķis ir noklausīties Austrumvācijas komunistiskās valdības telefonsarunas ar Maskavas priekšniecību. Paralēli Leonardam (tā sauc galveno varoni) veidojas attiecības ar vietējo sievieti Mariju, kuras tuvu grāmatas beigām kulminē vienā nepavisam ne skaistā atgadījumā.
Ar ko mani šī grāmata piesaistīja? Droši vien visvairāk - ar savu vēsturisko fonu. Makjuens ļoti veiksmīgi paņēma tēmu, uz kuras kodola balstīt savu sižetu, un līdz ar to viņš mani ieinteresēja. Vispār pēckara Berlīne kļuva par darbības vietu daudziem pietiekami veiksmīgiem mākslas darbiem (svaigākais varētu būt filma - 'The good german'), un ne bez pamata, jo tā tiešām bija pilsēta ar ļoti īpatnēju likteni. Lai arī man šī grāmata patika, dabiski, ka tā īsti patikt varētu droši vien tikai cilvēkiem, kuriem Makjuena darbi kopumā patīk, jo kā jau minēju, tas nav ne ar ko atšķirīgs no viņa citām grāmatām. Paņēmieni ir līdzīgi, personāži - tipiski šim autoram, situācijas - kopumā arī viņam raksturīgas. Vienkārši šajā gadījumā tās pašas tradicionālās sastāvdaļas deva nedaudz labāku rezultātu kā citkārt.

Vērtējums: 7.7

Black Dogs (1992)

book, UK

Makjuana 'Melnie suņi' ir romāns, kas vēsta par pēckara Eiropu un sociālisma pirmssabrukšanas perioda Eiropu. Tā stāsītājs ir kāds vīrietis, kurš pats būdams bārenis visu mūžu ir kalpojis par tādu kā surogātbērnu cilvēkiem, kurus viņu pašu bērni īpaši nenovērtē. Tomēr faktiski viņš nav romāna galvenais varonis, jo tā centrā atrodas viņa sievasmāte Džūna un (daļēji) viņas vīrs Bernards. Iepazinās viņi kara laikā, tolaik abi bija komunisma piekritēji, vēlāk abi ticību komunismam zaudēja, bet zaudēja arī ticību viens otram. Džūnasprāt, visam tam par vainu bija kāda sastapšanās ar diviem melniem suņiem, par kuru nav īsti skaidrs, vai tā ir notikusi vai nav, jo nedz Džūna, nedz Bernards par to īpaši labprāt nerunā un vispār viņu versijas par visiem notikumiem parasti ir diezgan atšķirīgas. Romāna 'tagadnes' daļā, kad tā stāstītājs pieraksta nesen mirušās Džūnas biogrāfiju, viņš kopā ar Bernardu nonāk Berlīnē sienas krišanas laikā un saskaras ar vēl neapvienotās Vācijas apvienošanās problēmām. Jāatzīst, ka lai arī romāns bija ļoti viegli lasāms un pietiekoši interesants, es jau šobrīd jūtu, ka tā paliekošā vērtība ir diezgan zema. It kā viss tajā bija vietās - gan komplicēti personāži, gan pārdomas par to, kas un kā un kāpēc, bet... īsti līdz galam es šo grāmatu iemīlēt nevaru. Nekādus trūkumus es saskatīt nevaru, it kā viss bija kārtībā, bet vai nu šī grāmata nav manā gaumē, vai bija kaut kāda vaina tās tulkojumā vai vēl kaut kas, bet man nekādi neizdevās identificēties nedz ar stāstītāju, nedz ar Džūnu vai Bernardu. Lai arī romāns būtībā ir par idejām, šīs idejas mani kaut kā neuzrunāja, es īsti nevaru to izteikt vārdos, jo, kā jau minēju, principā man grāmata drīzāk patika nekā nepatika, bet... es to negribētu pārlasīt, kaut arī tā ir ļoti īsa (atšķirībā no Šāndora Mārai romāna, kas atstāja uz mani milzu iespaidu, varētu teikt, ka šis romāns nespēja kļūt par daļu manis, bet tikai atļāva man uz neilgu laiku kļūt par daļu no šī romāna).

Vērtējums: 7.0

Enduring Love (1997)

book, UK

Ja tā turpināsies, vēl pāris mēneši un es būšu viens sasodīti liels Makjuena pazinējs. Es nemaz netiecos tāds būt, bet izrādās, ka no viņa daudzajiem '1001 Books You must read before you are killed in a traffic accident in Vietnam' sarakstā iekļautajām grāmatām gandrīz visas ir vai nu izdotas latviešu valodā vai arī pieejamas Rīgas bibliotēkās citās valodās. Nezinu, ar ko Makjuens izpelnījies šādas latviešu tautas simpātijas (atšķirībā no sava amerikāņu prototipa Philip Roth), bet tā nu ir, un tālab šis man ir jau ceturtais izlasītais viņa romāns. Nopietni, vai ne?
Viss sākas ar nelaimes gadījumu ar balonu. Džo un Klarisa mierīgi pikniko, kad viņi izdzird kliedzienus pēc palīdzības. Beidzas tas ar to, ka Džo un vēl četri (ja nemaldos) džeki kļūst par daļējiem morāliem vainīgajiem sestā cilvēka nāvē - ja viņi visi nebūtu atlaiduši striķi, kas turēja gaisa balonu, tad tas tips nebūtu aizlidojis un vēlāk nokritis un nosities. Taču viņi atlaida, un tips nositās. Patiesībā to vēl Džo varbūt arī būtu mierīgi pārdzīvojis, jo patiesībā jau viņš ir bišķi tāds bastard tipa cilvēks, taču viņam problēmas rada kas cits - vēl viens no izdzīvojušā piecinieka, par viņu gados jaunāks vīrs uzvārdā Perijs. Šis Perijs ir ņēmis un ieņēmis galvā, ka Džo viņā ir iemīlējies, un arī pats viņš iemīlas Džo. Faktiski Perijam vienkārši ir piemetusies erotomānija, taču viņš pats to, protams, neapzinās, līdz ar to viņš sāk Džo vajāt. Lai būtu vēl nedaudz vairāk sviesta, Džo pats uzvedas brīžiem ne pārāk adekvāti, kā rezultātā Klarisai rodas pamazām pārliecība, ka nekāds Perijs viņu nevajā, bet vienkārši Džo lēnam jūdzas (ko viņš savā ziņā arī dara). Beidzas tas viss ar pamatīgu konfrontāciju, kad izrādās, ka Džo tomēr nav bijis traks, lai arī īsti normāls viņš laikam arī nav un pie tā, kas notiek, viņa vaina ir varbūt pat lielāka nekā Perija (nē, neviens no galvenajiem varoņiem nemirst). Tagad es jau esmu Makjuenu lasījis pietiekoši, lai varētu teikt - ļoti tipisks viņa darbs, ne ar ko sevišķi mani nepārsteidza, tās pašas tēmas, tie paši paņēmieni. Kopumā - diezgan labs trilleris, lai arī uz beigām tas man patika arvien mazāk, jo nedaudz jau trulums tam piemīt. Esmu lasījis labākas grāmatas, daudz tādas esmu lasījis.

Vērtējums: 6.5

Amsterdam (1998)

book, UK

Ījena Makjūena romāns 'Amsterdama' ir stāsts par mākslu, morāli, rīcības brīvību un tā sekām. Par šo romānu Makjūens saņēma Bukera prēmiju un izpelnījās vispārīgu mīlestību un atzinību.
Man Makjūens līdz šim bija zināms kā Melno suņu autors, līdz ar to nebūdams nedz sevišķi tuvs, nedz sevišķi ne-tuvs rakstnieks, bet gan viens no tiem literātiem, kuru vārds šķiet pazīstams, bet sevišķas emocijas neizraisa.
'Amsterdama' faktiski ir 'suņiem' ļoti līdzīgā manierē rakstīts romāns, kurā tāpat savu lomu spēlē kaut kas līdzīgs detektīvstāstam, kas gan iepīts pa vidu cilvēciskās attiecībās. Bija reiz kāda sieviete vārdā Mollija. Viņai bija vismaz trīs mīļākie - komponists Klaivs, avīzes galvenais redaktors Vernons un ministrs Džuliāns. Bija viņai arī vīrs Džordžs. Viņa bija ļoti atvērta un vitāla sieviete, taču viss viņas dzīvē mainījās līdz ar smadzeņu slimības iestāšanos (kaut kas līdzīgs Alcheimeram), kuras rezultātā viņa pārstāja būt par sava saprāta valdnieci un kļuva pilnībā atkarīga no Džordža (kuru visi trīs viņas mīļākie uzskatīja par pretīgu glumu tipu). Un tagad viņa ir mirusi.
Turpinot precizēt apstākļus - Vernons un Klaivs ir draugi, kamēr labēji poplistiskais Džūlians Gārmontijs viņiem abiem nekādi nesimpatizē. Un tad Džordžs nodod Vernona un viņa avīzes rokās Gārmontiju kompromitējošas fotogrāfijas no Mollijas arhīva, kurās tas tērpies sieviešu drānās. Vernons, kura publicējamais izdevums pēdējos gados strauji iet uz leju, ir pārliecināts, ka fotogrāfijas nepieciešams publicēt, it īpaši zinot to, ka pretējā gadījumā gluži iespējama Gārmontija kļūšana par premjerministru, Klaivs un vairums Vernona padoto ir pret. Tikām pašam Klaivam ir jāpabeidz milzīgs pasūtījums - simfonija jaunās tūkstošgades sagaidīšanas svinībām.
Šajā brīdī droši vien sižeta atstāstījumam pielikšu punktu - varētu iet vēl tālāk, bet labāk tā laikam nedarīt. Lai nu kā, bet spriedzes šajā romānā netrūkst un tas neizbēgami tuvojas vienam - katastrofai.
Makjūens tāpat kā 'Melnajos suņos' mani pārliecina, ka rakstīt viņš māk un viņa uzdotie jautājumi par ētiku un morāli šajā gadījumā ir ļoti tieši un precīzi. Lai gan atkal es tāpat nejūtos īsti šī romāna uzrunāts, tā saturiskais un formiskais spēks ir neapstrīdami. Es neesmu pārlecināts, ka izteikti rekomendēju šo grāmatu izlasīt, jo pats laikam par Makjūena cienītāju tā arī nekļūšu, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņš nebūtu lielisks rakstnieks.

Vērtējums: 7.0

Saturday (2005)

book, UK

Izlasīju kārtējo Makjuena romānu, tas jau sāk pārvērsties par tādu kā māniju. Šoreiz romāns iesākās tieši tādā veidā, kādā veidā sākas grāmatas, kas man nepatīk - ar stāstījumu par galvenā varoņa - veiksmīga neiroķirurga - darbu slimnīcā. Nezinu, kāpēc, bet grāmatas, kuru galvenie varoņi ir ārsti, diezgan bieži manā uztverē nav sevišķi labas. It īpaši, ja runa ir par grāmatām ar trillera/detektīva elementiem - tas velk uz Artūram Heilijam līdzīgu pseido-mākslas un pseido-komerciālo literatūru, kaut kas līdzvērtīgs otrās šķiras zinātniskajai fantastikai, kurai nav nekā vairāk par sižetu. Taču Makjuens par spīti tam, ka viņš ne tuvu nav mans elks, tomēr ir gana labs rakstnieks, lai vismaz par to pašu Heiliju būtu labāks. Vispār jau šādas tādas epizodes te tiešām ir diezgan 'heilijiskas' - gan degošā lidmašīna, gan galvenā varoņa sadursme ar pustrako tipu pie BMW stūres (redz, arī Anglijā tādi mīt) ir no diezgan sviestainās literatūras kategorijas. Ā, kamēr neesmu piemirsis, gribēju pateikt, ka degošā lidmašīna lidoja no Rīgas - jā, arī mūsu galvaspilsēta tikusi pie pieminēšanas Makjuena romānā. Bet bija viena grāmatas daļa, kas manās acīs tai uzreiz iedeva vismaz vienu papildu punktu - proti, tā daļa, kad Makjuens pievēršas galvenā varoņa kaislei uz mūziku un iepin stāstījumā Džeku Brūsu no 'Cream'. Ir jau zināms, ka atsauces uz mūziku jebkādās filmās vai grāmatās mani parasti ietekmē ļoti pozitīvi, un arī šis nav izņēmums. Un vispār jau šī grāmata bija diezgan laba arī neskatoties uz šo detaļu. Varbūt nedaudz par Makjuenam tipisku (viņš vispār neizceļas ar sevišķu oriģinalitāti), bet bija te šis tas, kas man patika - ieskaitot referenci uz paša Makjuena romānu 'Child in Time' - tā bija riktīgi glīta.
Tas gan nenozīmē, ka es nebūtu priecīgs, ka nule esmu izlasījis gandrīz visus šī autora darbus, kas savukārt nozīmē mazāku saskarsmi ar Makjuenu nākotnē.

Vērtējums: 7.5

On Chesil Beach (2007)

book, UK

Tas ir vienlaikus absurdi un likumsakarīgi, ka dienā, kad pēc 8 gadu pārtraukuma pirmo reizi iegriezos Svešvalodu bibliotēkā, es tur paņēmu Makjuēna romānu. Absurdi - tādēļ, ka šis ne tuvu nav viens no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Likumsakarīgi - tādēļ, ka esmu vairumu viņa grāmatu izlasījis, un man patīk pilnīguma sajūta. Kas gan bija ļoti negaidīti - ka '`Česilas pludmalē' izrādījās par vienu no labākajām grāmatām, ko esmu izlasījis visai ilgā laika posmā. Ņemot rokās kārtējo Makjūena romānu, es parasti zinu, ko no tā sagaidīšu, esmu pārliecināts gan par to, ka šī grāmata man nešķitīs pilnīgi bezvērtīga, gan, ka nebūšu par to super lielā sajūsmā. Bet te pēkšņi - biju sajūsmā. Saturiski it kā šis ir tipisks Makjūena stāsts - ar seksualitātes problēmām, ar nelielu personāžu skaitu, ar slēgtu darbības vidi, bet - šī ir grāmata, kas mani burtiski ievilka sevī, un pirmo reizi, lasot kādu no Makjūena veikumiem, es jutu, ka tā darbība norisinās teju vai ar mani. Tiesa, šī laikam būtu tā situācija, kur... nezinu, kā lai par šo grāmatu raksta... jebkas, ko varu par to pateikt, var tikt iztulkots man par sliktu, bet es nevēlos, lai jebkas tiktu tulkots man par sliktu... pat sižeta atstāstīšana varētu tikt tulkota man par sliktu... vismaz, ja saku, ka šī grāmata man ļoti patika... ja būtu teicis - nekas īpašs, būtu daudz vieglāk... Grāmatas sižeta atstāstījumam izmantošu Wikipedia, lai nebūtu pašam jāmeklē pareizie vārdi: 'In July, 1962, Edward Mayhew and Florence Ponting, young people deeply in love and of drastically different backgrounds (he`s the son of a schoolmaster and a brain-damaged woman, whereas she is the musically gifted daughter of a wealthy industrialist and an Oxford philosophy lecturer), have just been married and are spending their honeymoon in a small hotel on the Dorset seashore. During the course of an evening, both reflect upon their upbringing and the prospect of their futures. Edward is sexually motivated and though intelligent has a taste for rash behaviour and Florence, bound by the social code of another era, is terrified of sexual intimacy: eventually this leads to an experience that will change their relationship irrevocably. The novel focuses upon the couple`s different personalities and attitudes and the development of their love in the dawning of a sexual awakening in 1960s Britain.' Neko vairāk neteikšu. Tikai ierakstīšu vērtējumu.

Vērtējums: 8.5